Daudzreiz liekas, ka mūsu valstī kaut kas nav pareizi. Vai valsts pietiekami rūpējas par saviem iedzīvotājiem, kas viņu uztur, maksājot nodokļus? Piemēram, veikalā pie kases stāv ziedojumu kastītes, kurās tiek aicināts ziedot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas hematoonkoloģijas nodaļas remontam. Mērķis ir cēls, un arī es ziedoju, bet – kāpēc parastajiem iedzīvotājiem, uz kuriem bieži vien nevar attiecināt terminu “vidējais līmenis”, jāziedo nauda tam, kas patiesībā būtu jādara valstij? Kā valsts var pieļaut, ka viņas iedzīvotājus – slimos bērnus – ved aptuveni 100 metrus pa slimnīcas āra teritoriju neatkarīgi no tā, vai ārā līst vai snieg? Vai kaut viens deputāts pieļautu, lai tā notiek ar viņa bērnu? Nesen redzēju sižetu par Latvijas Neredzīgo bibliotēku, kurā cilvēki ar redzes traucējumiem visbiežāk ņem audiogrāmatas. Daudzas no tām ir tik ļoti nolietojušās, ka nav saklausāmas, bet jauniem ierakstiem nauda netiek iedalīta. Kāpēc? Atbildi zinām – trūkst naudas. Bet varbūt nauda nav sadalīta pareizi? Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam, ka topošās māmiņas dzemdēt mazuli dodas pie kaimiņiem igauņiem – uz Valgu. Un jāteic – dara pareizi, jo tur gan slimnīcas pakalpojumu, gan personāla attieksme esot pavisam citā līmenī. Tiesa, ne visiem tas patīk, jo Igaunija piestāda rēķinu Latvijai (pērn tur dzimuši 146 Latvijas bērni). Bet cilvēkam ir tiesības izvēlēties labāko, tāpat kā valstij ir tiesības (pat pienākums) darīt visu, lai cilvēks izvēlētos šo valsti. Ja kaut ko neprotam darīt, varbūt lietderīgāk ir pamācīties no tiem, kas prot, nevis ietiepīgi taisīt jaunas kļūdas.
