Pagājušajā nedēļā daudzviet Latvijā, tostarp arī mūsu novadā, varējām pārliecināties, cik upju, pat pavisam mazāko, ūdeņiem ir varens spēks. Tik strauji pēkšņi kūstot lielajam sniega
daudzumam, upes pildījās ar ūdeni un pārplūstot meklēja sev citus ceļus. Applūda pļavas un tīrumi, dārzi un mājas, cieta cilvēku īpašumi. Latvijas ceļi jau tā ir ļoti sliktā stāvoklī, taču pavasara palu ūdeņi daudzviet nodarīja lielu skādi arī ceļiem. Vairākās vietās ceļi tika pārrauti pavisam, citās savukārt ceļam pāri skalojās liels ūdens daudzums. Arī mēs, “Dzirksteles” žurnālisti, pagājušajā nedēļā, braucot pa kādu pagasta ceļu, vienubrīd saskārāmies ar to, ka aiz mums paliek ceļš, kurš ir tik ļoti mitrs un dubļains, ka pa to knapi varēja izbraukt neiestiegot, bet tālāk ceļš uz vienu pusi sazarojas, taču atduras pret pārrāvumu, savukārt uz otru pusi ceļš bija zem ūdens – tam pāri plūda ūdens no applūdušajām pļavām. Par laimi, ūdens šajā vietā nebija pārāk dziļš un tas vēl arī nebija paspējis sabojāt ceļu, tādēļ varējām pārbraukt applūdušajai vietai pāri. Sabojāts esot arī sliežu ceļš posmā Madona-Gulbene, kur tuvējā upīte to visu ir izskalojusi. Šajās dienās esmu runājusi ar vairākiem cilvēkiem, kas atzīst, ka plūdi šogad tiešām ir milzīgi, daudzi saka, ka tādus pat neatceroties piedzīvojuši. Vai šādu plūdu šogad varēja nebūt? Var jau būt… Iespējams, kaut kas netika izdarīts jau laikus, kaut kur varbūt arī tika pieļautas kļūdas, taču ūdeni vairs nesasmelt – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Varbūt šis gads kalpos kā piemērs citiem, lai tā nenotiktu…
