Beidzot arī mūsu pusē pēc tik garas un aukstas ziemas ir iestājies pavasaris. Cilvēki, jūtot saules staru siltos glāstus, pamazām steberē uz āra pusi, jo garie ziemas vakari pie televizora ekrāna ir apnikuši. Cita lieta, ja tu vari šiverēt pa svaigu gaisu, klausīties pavasara putnu dziesmās un kaldināt turpmākos darba plānus šai vasarai.
Un kas es būtu par “letiņu”, ja arī es savā “fazendā” neķertos pie pavasara darbiem! Paķēru cirvi un devos uz tuvāko grāvi cirst krūmus, jo sieviņa jau sen īdēja, ka aizsedzot tie krūmi skaistu skatu uz kaimiņu mājām. Beidzot ticis pie kārtīga darba, rāvos no visas sirds un dvēseles. Ilgi jau gan nebija smagi darbi darīti, bet te uzreiz tik strauji uzsākti darbi veselībai deva “piepīpēt”. Nu gados jau arī nebiju nekāds vairs komjauniešu brigādes trieciennieks, bet gan ar vienu kāju jau pensijas priekšvakarā. Vārdu sakot, tā intensīvi raujoties, pamatīgi “sačakarēju” muguru, kad otrā dienā dabūju braukt pie daktera. Ilgi nebiju apmeklējis ārstu, tāpēc ārsts, ieraudzījis manu ne tik stalto augumiņu, ar neslēptu smīnu noteica: “Ak, tad beidzot atnāci gan ko?” Nu ārsti jau šajos krīzes laikos priecājas par jebkuru klientu, kas paceļ kāju pār kabineta slieksni. Ja nenāks, naudiņas kabatā nebūs. Apskatījis manu slimo muguru, ārsts nāca pie slēdziena, kurš mani noveda gandrīz līdz sirdslēkmei. “Bez operācijas, mīļo Rūdiņ, neiztikt, ja vēlies vēl šai saulītē novilkt kādu gadiņu uz savām kājām,” tā nobrīdināja dakteris. Es, protams, ļoti gribēju vēl pa šo zemes virsmu staigāt ar savām kājām un tāpēc pilns apņēmības, kā jau entuziastisks cilvēks, atbildēju, kad būtu ar mieru. Ārsts nosmīnēja vēlreiz, un es, protams, sapratu šī smīniņa jēgu. Būtu jau labi, ja šādu pacientu būtu vairāk. Tikai ilgi gan viņš nebija šādā prieka uzplaukumā. Tas notika pēc tam, kad es paprasīju: “Cik tad tāda operācija man izmaksās?” Dakteris nolieca galvu, paņēma rakstāmo un uz papīra lapiņas ņēmās rēķināt. Kad viss bija apkopots, deva slēdzienu. Līdz brīdim, kamēr runāja bez skaitļu pieminēšanas, es viņā klausījos ar cerību un sapratni, bet, kad pār viņa lūpām izskanēja uz lapiņas sarēķināto ciparu summa par operāciju un atveseļošanās turpmāko gaitu, es zaudēju valodu. Ārsts, ieraudzījis mani, sajuta ko nelāgu. Atguvies no dzirdētā, es paskatījos uz ārstu un man viņa palika žēl. Kā lai viņam tā saudzīgi pasaku to, ko viņš nemaz negaida?
“Mīļo dakter, šobrīd manā rīcībā ir tik daudz naudiņas, lai varētu iegādāties koka mēteli bez iekšējā polsterējuma, krustu ar četrām svecēm plus bēru ceremoniju, kurā piedalīsies pāris tuvāko. Viesu skaitā ir iekļauta apstāvētāja, kura, par laimi, ir mana jaunības brūte. Viņa manī bija ļoti iemīlējusies, bet diemžēl dzīve iegrozījās viņai nelabvēlīgā gultnē. Otrs viesis ir mans brāļa dēls, kas šajā ceremonijā mēģinās dzēst manas sievas un abu dēlu sāpes ar jauku melodiju vijoles pavadījumā. Šiem cilvēkiem maksāt nevajadzēs, kā nekā tuvu sirdij. Runājot par to summu, ko jūs grasāties prasīt no manis par āstēšanos, ja es nodzīvotu vēl tikpat garu mūžu kā līdz šim un pelnītu tikpat labi, es tā vai tā nespētu nomaksāt. Tad jau izdevīgāk ir uz miera ostu, tur, kur visi klusu sarunājas. Vismaz nepalikšu parādā kādam un varēšu gulēt mierīgu sirdi. Dakteris mani uzklausījis, sašļuka pavisam. Es gandrīz vai apraudājos, tāds jauks cilvēks, viss mūžs vēl priekšā, bet aldziņas nav. Iedzīvotāji ir tik varonīgi, ka labāk pacieš sāpes un aiziet mūžībā ar paceltu galvu un tīru sirdsapziņu, nekā atlikušo mūžu jūties kā tautas nodevējs.
Pārnācis mājās no ārsta apciemojuma, sievai neko neteicu, jo negribējās sāpināt vēl kādu cilvēku. Notēloju, ka viss ir kārtībā, sakodis zobus no nežēlīgām sāpēm mugurā, ielaidos gultā aptūsties. Un, lai cik sāpīgi būtu, nolēmu pie ārstiem savā dzīvē vairs neiet un viņus netraucēt. Gan jau Dieviņš apžēlosies un laikus sniegs man savus pakalpojumus. Vismaz tie būs par brīvu.
