Kopš 15.aprīļa Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolu vada Māris Čakars, kurš savulaik darba gaitas ir sācis sporta skolā kā biatlona treneris, izaudzinājis izcilas sportistes, bijis biatlona izlases treneris gan Latvijā, gan arī Igaunijā.
– Kāpēc piekritāt kļūt par Gulbenes bērnu un jaunatnes sporta skolas direktoru?
– Uzzināju, ka ir izsludināts konkurss uz sporta skolas direktora vietu, un nolēmu iesniegt dokumentus. Godīgi varu pateikt – pēc vārda “direktors” es netiecos, esmu šeit nācis, sirds aicināts. Šī ir mana pirmā darbavieta. 1981.gada 1.augustā Andrejs Andževs mani pieņēma darbā par biatlona treneri. Biatlona vadīts, gan esmu arī devies prom no Latvijas, bet vienmēr esmu teicis, ka man gribas atgriezties, sirds mani velk uz mājām.
– Visus šos gadus esat bijis lielajā sportā. Kā tas palīdzēs?
– No turienes ienākot šeit, man pašlaik vēl ir ļoti grūti saprast, kas un kā notiek, jo ir pagājuši diezgan daudzi gadi, kopš es esmu biatlonā kā profesionālajā sportā, kur tiek piesaistīti milzu spēki, cilvēku resursi, komandās ar vienu sportistu strādā septiņi astoņi cilvēki. Darbs šeit būs ļoti interesants, bet specifisks, diemžēl no lielā sporta tas ir arī ļoti atšķirīgs. Lielais sports dod milzīgas zināšanas, tā ir kā augstskola komunikāciju jomā, loģistikā, finanšu problēmu risināšanā. Pieredzi no lielā sporta ieguldīt uzreiz būs ļoti grūti, taču idejas un domas man ir.
Mums Gulbenē ir jātiecas visām nozarēm sadarboties. Jo mēs vairāk veidosim mijiedarbību, jo būs lielāka kopējā attīstība. Ir jāsadarbojas ar blakus novadiem un noteikti arī visā valstī dažos jautājumos. Esmu uzrunājis arī valsts sporta vadību. Mēģināsim darboties!
– Esat iepazinis situāciju sporta skolā?
– Patiesību sakot, man ir ļoti viegli, jo arī agrāk es te palaikam viesojos, visus pazīstu un arī mani visi pazīst. Vairāk vai mazāk šeit visu zināju. Es ļoti gribētu uzsvērt, ka man ir liels gods nokļūt starp šiem cilvēkiem, kas ir sava darba entuziasti. Man ir tikai jāpasakās liktenim, ka viņi mani ir pieņēmuši. Šie cilvēki prot un zina savu darbu. Mans pienākums ir darīt visu, lai viņi varētu saņemt labas darba algas, lai viņi varētu kādreiz arī atpūsties. Sporta skolā viss ir atkarīgs ne jau no manis, bet no cilvēkiem, kas ar mani kopā strādā.
Ja mēs skatāmies valstis, kas ir vecajā Eiropā, arī Polijā, Igaunijā, Somijā, Norvēģijā, ir jomas, kur viņi ir aizsteigušies mums tālu priekšā, šeit es runāju tieši par materiāli tehnisko bāzi. Mēs šeit strādājam ar Ķīnas produkciju, vācieši, piemēram, strādā paši ar savu, kas ir kvalitatīvāka. Ļoti aktuāla šodien ir vingrošana, viņiem tā jau ir iekļauta skolu programmās, ar to nodarbojas ģimenes. Grūti būs šodien šeit sākt strādāt kā vecajā Vācijā vai Itālijas skolās, bet kaut ko mēs no viņiem varam paņemt un virzīties uz priekšu. Tas ir tas pienesums, ko es varētu izstāstīt un mēģināt attīstīt, un varbūt pienāks kāds brīdis, kad vācieši atbrauks uz šejieni un pabrīnīsies, ko mēs esam sasnieguši. Protams, ir arī lietas, kur mēs jau esam viņiem priekšā, un pie tām ir jāturpina strādāt.
– Varat minēt kādu piemēru?
– Tās ir bērnu darba spējas, darba prieks. Savā laikā, kad es pats strādāju ar biatlonu Gulbenē, mani audzēkņi bija junioru un jaunatnes izlases dalībnieki un mēs devāmies uz nometni Itālijā, kādā Mirano skolā, kur viss bija ļoti augstā līmenī. Trenažieru zālē tur, piemēram, viss notika elektroniski un tas jau bija pirms 10 gadiem. Arī mēs tur varējām darboties. Ar viņu audzēkņiem sacentāmies arī biatlonā. Viņu treneris, kas tagad strādā Amerikā par vienu no galvenajiem treneriem, tolaik teica, ka visas šīs treniņiespējas, protams, ir ļoti labas, taču viņiem vajadzētu mūsu bērnus. Viņi brīnījās par mums! Mums šeit valda daudz lielāks entuziasms nekā viņiem. Taču, ja paskatāmies šodien, viņu toreizējie audzēkņi piedalās “Pasaules kausos” un ieņem vietas divdesmitniekā, toties mūsu bērni vairs nekur nestartē, jo mums nebija tālākas virzības, tālāku iespēju un tās ir filmas beigas. Šī sistēma pie mums nedarbojas!
– Kurus sporta veidus vajadzētu vairāk attīstīt? Vai kādreiz novadā varētu atdzimt biatlons?
– Skolā turpināsim attīstīt basketbolu, volejbolu, futbolu, vieglatlētiku, orientēšanos, distanču slēpošanu. Domāju, ka mūsu novadam tā ir pietiekami liela dažādība un jauniešiem ir izvēles iespējas. Protams, mēs nevaram aiziet bezgalībā ar vēl lielāku sporta veidu dažādību.
Ļoti gribētu, lai attīstītos arī biatlons. Esmu arī uzrunājis cilvēkus, kas varētu darboties, taču šim sporta veidam būtu jābūt vienā grupā ar distanču slēpošanu, tos nevajag nošķirt. Protams, mums kopā ar novadu būtu jārisina jautājums par manas kādreizējās idejas par slēpošanas bāzes savienošanu ar Vidus ielu un Ievugravas kompleksa, kā es savā laikā to nosaucu, attīstīšanu un pilnveidošanu. Šajā jautājumā es esmu uzrunājis arī Olimpisko komiteju un saņēmis pozitīvas atsauksmes. Uzreiz noteikti tas nenotiks, bet varbūt ar laiku Gulbenē varētu atkal izaugt arī kāds biatlonists.
Es gribu, lai tas, kas sporta skolā jau ir radīts, strādā ar daudz lielāku atdevi, jo vienmēr var strādāt labāk un efektīvāk. Ar lielām reorganizācijām šajā mācību gadā es noteikti nenodarbošos. Uzreiz esmu ķēries klāt saimnieciskajai darbībai, vēlos sakārtot transporta jeb loģistikas jautājumus. Uzskatu, ka treneriem un bērniem iespēju robežās ir jānokļūst tur, kur nepieciešams. Vēlos arī, lai bērni un treneri kā stimulu saskata iespēju piedalīties sacensībās, pārspēt un uzvarēt citus. Lai varētu to izdarīt, mums ir jābūt sakārtotai materiāltehniskajai bāzei. Šo nišu vēlos pilnveidot un sakārtot. Liels ieguvums ir internāts. Mums būtu jāizveido talantu sporta programma un jācenšas virzīt un attīstīt bērnus no lauku teritorijām. Šobrīd ar lielu interesi arī mēs, sporta skolas kolektīvs, gaidām pašvaldību vēlēšanas. Tāpat kā sportā darbs tiek dalīts olimpiskajos ciklos, kas ir četri gadi, līdzīgi darbs notiek arī pašvaldībās. Mēs ceram, ka jaunie deputāti izpratīs arī sporta problēmas.
– Vai mums novadā ir pietiekami daudz sporta bāzu?
– Manuprāt, sporta bāzu būvniecībā būtu jāvalda kaut kādai sistēmai gan novadā, gan arī starp kaimiņu novadiem. Būtu pareizi, ka, piemēram, uz sporta bāzi dotos arī kaimiņu pagastu cilvēki un arī pat cilvēki no kaimiņu novada tuvākajām vietām, pieļauju gan, ka tā arī notiek. Tas, ka ir izveidotas sporta bāzes, ir ļoti labi! Un tām bija jābūt izveidotām jau sen! Šobrīd tas vienkārši ir sakritis ar laiku, kad krietni pasliktinās demogrāfiskā situācija. Es nevarētu teikt, ka Gulbenes novadā šobrīd kaut kas ir lieks. Protams, būtu sporta bāzes efektīvāk jānoslogo, taču tā nav problēma, kas nav atrisināma, un gan jau ar laiku tā sakārtosies. Protams, tā nebūs, ka zālēs raus iekšā cilvēkus no ielas un teiks, lai sporto, tam visam ir jāveidojas dabiskā ceļā. Jābūt interesei arī no cilvēkiem. Visi nebūs basketbolisti vai vieglatlēti, taču sports ir arī, piemēram, šahs, dambrete, savulaik arī šajos sporta veidos mūsu novadā bija labi panākumi. Arī šī ir niša, ko var attīstīt. Ja runājam par pilsētu, šeit būtu vajadzīga multihalle, kurā iekšā būtu vieglatlētikas manēža, baseins, ko varētu izmantot arī visa sabiedrība. Mums ļoti būtu nepieciešami arī fizioterapeita pakalpojumi. Esmu nolēmis mēģināt rast sadarbību šajā jautājumā ar slimnīcu apvienības vadību.
– Vai lietderīgi būtu apvienot sporta centru un sporta skolu?
– Katrā apvienošanā noteikti ir arī kaut kas labs, taču ir krietni jāizsver visi plusi un mīnusi. Man grūti spriest, kas no tā mainīsies. Jāskatās, kādu pienesumu tas dos novada cilvēkiem. Ja tas dod kādu labumu, to var darīt. Jautājums par apvienošanu drīzāk būtu jāuzdod treneriem, pašiem bērniem, sporta funkcionāriem, lai katrs izklāsta savas domas. Vienkārši apvienot, protams, var, bet jāsaprot, ka atvienot pēc tam būs daudz grūtāk, ja gaidīto rezultātu nebūs.
