Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Dainuvīte Brūniņa (dzimusi Poriete).
Dzimusi: 1941.gada 23.jūnijā.
Izglītība: Gulbenes pamatskola, Gaujienas vidusskola, Rīgas 3. tehniskā skola.
Darbs: strādājusi par kinomehāniķi Gulbenes rajonā un pilsētā.
Ģimene: atraitne, izaudzinājusi 7 bērnus, ir 14 mazbērni un 3 mazmazbērni.
Bija laiks, kad kino rādīja katrā lauku klubā. Arī Gulbenē savulaik bija divi kinoteātri – „Miers” un „Avangards”. Kādreizējā Gulbenes astoņgadīgajā jeb tā sauktajā sarkanajā skolā darbojās skolēnu kinoteātris „Sprīdītis”. Kino rādīšanai gan laukos, gan pilsētā vairāk nekā 30 sava mūža gadus ir atdevusi kinomehāniķe Dainuvīte Brūniņa.
„Mans tēvs Jānis Porietis, kurš pirms kara strādāja par skolotāju toreizējā Gulbenes pamatskolā, tagadējā 2.vidusskolā, cerēja, ka būšu skolotāja. Mamma nomira, tēvam bija jāaudzina jaunākā māsa, tāpēc sapratu, ka no studijām nāksies atteikties. Uzzinājusi, ka Rīgas 3. tehniskā skola uzņem audzēkņus kinomehāniķa aroda apguvei un ar vidējo izglītību jāmācās tikai desmit mēneši, izlēmu, ka būšu kinomehāniķe. Tehnisko skolu pabeidzu 17 gadu vecumā, bet tiesības pastāvīgi strādāt par kinomehāniķi bija tikai no 18 gadu vecuma,” stāsta Dainuvīte. Jāzeps Romulis, kurš tolaik strādājis Kultūras nodaļā Gulbenē, Dainuvītei izteicis piedāvājumu strādāt Gulbenes rajonā par kinomehāniķa palīgu. „Varēju strādāt Stāķos kopā ar Viju Lesiņu, Lizumā un Velēnā kopā ar Dmitriju Stradiņu, vai Lejasciemā un Sinolē kopā ar Vilni Beķeri. Izšķīros par labu Lejasciemam,” atceras Dainuvīte.
20 kapeikas par biļeti
Vienā dienā kino rādīts Lejasciemā, otrā – Sinolē. Filmas tikušas iznomātas uz divām dienām no Valmieras kinofilmu iznomāšanas punkta, kas ar filmām tolaik apgādājis visu Vidzemi. Filmas lielākoties bijušas melnbaltas, bet pa retam sākušas parādīties arī krāsainās. Dainuvīte joprojām sajūsminās par filmām „Lielais valsis”, „Romas brīvdienas”, „Grāfs Monte Kristo”. Daudzkārt rādītas, filmas nolietojušās, to lentes seansa laikā bieži trūkušas. Arī aparatūra bojājusies, tāpēc Dainuvītei nācies likt lietā savas remontu meistares pirmajai kategorijai atbilstošās zināšanas. Īpaši ienesīgas bijušas vēlēšanu dienā rādītās filmas, jo tad par katru filmu vēlēšanu komisija pārskaitījusi 20 rubļu. Vēlēšanas ļāvušas mēneša plānu izpildīt vienā dienā. Laukos tolaik kinobiļetes cena bijusi 20, bet pilsētā – 35 kapeikas, tāpēc ar kapeikām savākt plānā noteikto summu nenācies viegli.
Ar aparatūru zirga pajūgā
Stacionārā kinoaparatūra tolaik bijusi tikai Gulbenes kinoteātros. Laukos katrs kinomehāniķis atkarībā no iedzīvotāju skaita un kluba lieluma braucis rādīt kino uz diviem, trim vai pat četriem punktiem. No viena kluba uz otru līdzi vestas filmas un vairāk nekā 30 kilogramus smagā aparatūra.
Dainuvīte strādājusi gan Lejasciemā, gan Beļavā, rādot kino arī Pilsskolā un Letēs. „Tolaik laukos uz kino nāca ļoti daudz cilvēku, jo reti kurā mājā bija televizors. Lai, piemēram, no Beļavas ar visu aparatūru nokļūtu Letēs, bija jāiet uz kolhoza kantori un jālūdz kāds transportlīdzeklis. Ne jau vienmēr tā bija automašīna. Vēl šodien atceros, kā ziemā no Letēm zirga pajūgā abas ar ciema sekretāri Astrīdu Bērziņu (Bisteri) braucām uz Beļavu. Sniegs – līdz viduklim, ceļi netīrīti, kavējāmies, bet cilvēki pacietīgi sēdēja un gaidīja mūs ierodamies. Tiklīdz atbraucām, puiši metās mums palīgā. Vieni nesa aparatūru, otri virs skatuves steidza uzsiet no palagu auduma sašūtu ekrānu,” atceras Dainuvīte. Kinomehāniķa dzīve, tikai no malas raugoties, citiem šķitusi viegla. Viņai pēc kinoseansiem nācies nakšņot klubā uz sola, gulēts pat ciema padomē uz galda. Kad vairāk iepazīti skatītāji, tad starp viņiem bijuši atsaucīgi cilvēki, kuri Dainuvītei piedāvājuši naktsmājas. Otrās dienas rītā jau vajadzējis braukt uz nākamo klubu.
No Beļavas Dainuvīte pārcelta darbā uz kinoteātri „Miers” par vecāko kinomehāniķi. „Tur es biju kungs un ķēniņš. „Miers” atradās Gulbenes kultūras namā tur, kur šodien atrodas diskozāle. Tas nozīmēja, ka kultūras namā notika tikšanās ar aktieriem. Ideoloģiskās filmas bija jārāda pat tad, ja zālē sēdēja viens skatītājs. Citkārt, ja uz seansu atnāca trīs cilvēki, to varēja atcelt. Kad tika rādītas tā sauktās aizliegtās filmas, kur vīrietis un sieviete bučojās, tad mums bija noteikts, ka objektīvam jāliek priekšā plauksta,” smejas Dainuvīte.
Saskaņā ar sevi un dabu
Šobrīd viņa jau gandrīz divdesmit gadus dzīvo 143 gadus vecā lauku mājā Beļavas pagasta „Ušuros” kopā ar suņuku Čipolīno un runci Miķi. Kopj nelielu dārziņu, rušinās puķu dobēs, pavasaros jūsmo par ievu ziedu reibinošo smaržu un klausās lakstīgalu treļļos. 72 gadu vecumā Dainuvīte jūtas enerģijas pilna un bieži vien kājām mēro 7 kilometrus garo ceļu no „Ušuriem” uz Gulbeni un atpakaļ, piedalās pagasta rīkotajās sporta sacensībās, savā vecuma grupā gūstot godalgotas vietas, un „Šķūnenieku kausā”, kas notiek Lejasciemā. Ja vien būtu kāds sabiedrotais, viņa celtu plecos mugursomu un vēlreiz dotos kājām apceļot Latviju, kā to darījusi agrā jaunībā kopā ar tēvu. Savulaik no kino rādīšanas brīvajā laikā Dainuvīte aktīvi spēlējusi volejbolu un basketbolu, skrējusi īsās distances un krosu, spēlējusi tenisu un novusu, braukusi ar divriteni un citu. Par to liecina lielais medaļu skaits.
Lielajā goda istabā nav vietas arī ārstniecisku medikamentu paciņām, jo Dainuvītei tos nevajag. Viņai spēku dod apkārtējā daba un miers. Prieku viņa rod savos bērnos, mazbērnos un mazmazbērnos. Kad viņi atbrauc ciemos, visiem tik tikko pietiek vietas pie lielā saimes galda. „Es daudz ko savā dzīvē esmu paspējusi, pateicoties saviem bērniem, kuri mani ir atbalstījuši un daudz palīdzējuši. Jaunākā meita Lāsma kopš agras mazotnes nāca man līdzi uz kinotelpu. Vecākie bērni pieskatīja jaunākos. Visi varēja mani aizstāt, lai rādītu kino. Dēls Māris pat aizgāja manās pēdās. Esmu bijusi stingra un prasīga, īpaši, kad viņi mācījās skolā. Visi, kas vien vēlējās, ieguva muzikālo izglītību. Abi ar vīru, kurš jau viņā saulē, bijām aizņemti darbā, tāpēc šodien esmu laimīga un lepna par viņiem,” saka Dainuvīte.
