Aivars Priedeslaipa no Beļavas pagasta:
Lai nu kā, bet šis laiks nebūt nav tāds, par ko gājām uz barikādēm. Mēs pamazām kļūstam par Rietumu izgāztuvi ar “mūsu’’ valdības un Zaļo kustības gādību, kas liek domāt, ka viņiem tur ir sava interese. Cilvēki tiek sakūdīti, un lielākā daļa ražošanas attīstības projektu tiek “noēsti” jau iedīglī. Tas arī saprotams, jo kur tad attīstītās Eiropas valstis grūdīs savu drazu? Dombrovska valdība ir jāpasludina par prettautisku organizāciju. Liepājā briest otrs “Parex”, labākie Latvijas cilvēki turpina braukt projām, bezdarba līmenis ir vismaz 3 reizes lielāks, nekā uzrāda statistika. Mums neatkarības pašreiz ir gaužām maz un drīz būs vēl mazāk. Pāreja uz eiro, visticamāk, izmaksās ļoti dārgi. Sava valūta, robežas, himna, iekšlietu un aizsardzības struktūras – tās visas ir valsts suverenitātes pamatpazīmes. Noziedzīgās “Vienotības” darbības rezultātā mēs to zaudējam. Mūs baida, ja nebūs eiro, nāks krievu rublis, bet kāpēc nemin, ka mūsu latam arī nav ne vainas. Un kamēr eirozonā turpina padziļināties krīze, jābūt vai nu muļķim, vai labi uzpirktam, lai skrietu uz turieni. Sāk likties, ka draudi mūsu valsts paliekām nāk no Rietumiem, nevis no Austrumiem. Pa 23 gadiem vairāk esam zaudējuši nekā ieguvuši. Lai kaut cik glābtu to visu, pirmkārt, jāpārtrauc “Vienotības” graujošā darbība. Otrkārt, tautas vēlēts prezidents. Treškārt, referendums par parlamenta atlaišanu un eiro ieviešanu, varbūt pat par izstāšanos no ES.
Ligita Trekše, Tirzas pamatskolas skolotāja:
Pirmo gadu 4.maijs mums šķiet kā svētki. Iepriekšējos gados 4.maijs nebija nekas vairāk kā brīva diena. Domājot par šo Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku šaurākā mērogā, uzskatu, ka mums pagasts ir kļuvis ļoti vienots, jo cilvēki vēlas cits ar citu satikties un kopīgi darboties. Jaunie aicina pie sevis vecākās paaudzes cilvēkus, savukārt veciem savas prasmes un padomus neliedz jaunajiem. Cenšamies aicināt pie sevis uz skolu tos cilvēkus, kuri galvenokārt dzīvo mājās, kā arī bijušos skolas darbiniekus. Viņiem šī sadarbība ir ļoti svarīga un nozīmīga. Tagad viņi ar nepacietību gaida, kad atkal nāksim visi kopā. Runājot par situāciju valstī šajos atjaunotās neatkarības gados, uzskatu, ka šie valdības strīdi absolūti nomāc visu, ko vien var nomākt. Ja tauta kļūst arvien vienkāršāka, atvērtāka cits pret citu, jo ir pazudusi padomju gados ieturētā atturība, tad valdība rīkojas absolūti pretēji. Manuprāt, arī Briseles diktēto prasību ir par daudz. Domāju, ka tās brīvības, par kādu domājām, kādu plānojām, mums tomēr vēl nav. Tā nāk ļoti smagi, jo starp valdību un tautu ir milzīga atšķirība. Tauta nav akla. Tā redz, kādas ir mūsu valdības vīru iespējas. Tajā pašā laikā ģimenes ar bērniem nezina, kā iztikt. Tas, kā dzīvo cilvēki laukos, ir vājprāts! Pilsētas to neredz. Tāpēc arī laukos cilvēki nesaprot, par ko balsot vēlēšanās, jo nekas patiesībā pēc balsošanas nemainās. Visas valsts kopīgas vienotības mums tomēr nav. Ir ļoti daudz greizu lēmumu.
Anita Doķe, pensionāre: Man sāp, ka valsts neatkarības ceļos ir pazaudētas daudzas morālas un latviskas vērtības, materiālie resursi. Katra vērtība, ko atmetam kā nederīgu, mūsu apziņā rada tukšumu, bet tukšums piepildās ar amorālām, nepieņemamām atziņām: “zelta teļa” pielūgšana, ģimenisko un saskarsmes attiecību degradācija, lēts glamūrs, patriotisma trūkums, augstu amatpersonu personiskās ambīcijas un labklājība svarīgāka par godprātīgu un profesionālu darbu savai valstij. Bet patriotisms nav politisks jēdziens. Tas ir dvēseles stāvoklis, katra cilvēka attiecības, piederības un atbildības sajūta pret savu valsti. Patriotisms nav savas zemes attīrīšana no iedzīvotājiem, tukša spriedelēšana par reformām vai kādu atsevišķu nebūtisku elementu ieviešana nozarē, pieļaut Latvijas esību visnabadzīgāko valstu vidū Eiropā. Patriotisms nav stūrgalvīgā virzīšanās uz eiro ieviešanu par katru cenu, jo procesa analīze liecina, ka zaudējumu būs vairāk nekā ieguvumu. Patriotisms nav tautastērpa nēsāšanā, bet tajā, kas atrodas zem tā. Patriotisms ir sinonīms jēdzieniem “mīlestība”, “cieņa”, “uzticība”, “nesavtīgs un godprātīgs darbs savai tautai un zemei”. Būvēt valsti uz jauniem pamatiem: jaunu ideoloģiju, kur galvenās ir garīgās un latviskās vērtības, pārveidot politisko sistēmu, radīt jaunu kompetentu un dinamisku pārvaldi, mainīt kursu ekonomikā, kā augstāko stratēģisko mērķi izvirzot tautas saglabāšanu un stiprināšanu.
