Vai neesi piekususi?
Tu esi vientuļa priede,
Pie kuras reizēm skrien putni.
Bet garāmgājēja sveiciens
Tev pieder – tev vienīgai pieder.
Kur ņēmi tu kliņģeres sēklu,
Kas blakus tev uzdīga moža?
Un nu tā zied saulaini koša
Un droša – zem līkločiem droša.
Reiz viesulis lauza tev zaru,
To zaru, kas atvērts kā rokas,
Tā krāšņumu laupot ar varu.
Tās bija tev spēcīgas mokas.
Šai smilšu piekalnē stāvot,
Vai neesi piekususi?
Un nav neviena, kam dāvāt,
Ko daba te gleznojusi.
Ne pēdas pie priedes stumbra,
Tik tīmekļi vizuļo saulē…
Ai, priede, vēl esi tik vingra,
Es lūdzu – netaisies bālēt!
***
Cilvēce robotu skavās –
Zudusi būtība.
Brīvas telpas vairs nav(a) –
Kur tava sūtība?
Viss, kas dārgs, sargāts bija –
Sagrauts, nevajadzīgs.
Sirds, kas sasildīja –
Tagad tik zibšņi vien…
Būtība, kur tavas saknes? –
Neļausim pazust tām.
Nedzīvojam mēs uz plaknes –
Brīnumains prāts Ņūtonam.
Būtība zemes dzīlēs:
Tur mūsu bagātība,
Tur mūsu nākotni zīlēs,
Tur Dieva svētība.
