Zinu, ka par tēmu “Bedres un bedrītes uz Latvijas ceļiem” ir runāts n-tās reizes un šis jautājums ir cilāts un ķidāts dažnedažādos griezumos, tomēr lielos vilcienos nekas jau tāpat nemainās. Parunā viens varasvīrs, parunā cits, bet bedres jau nekur nepazūd un nepazudīs, kamēr netiks pienācīgi nodrošināta nauda un ceļus nesāks sakārtot. Un reizēm pat šķiet, ka tur, augšā, diez vai kāds vispār līdz galam iedziļinās un izprot šīs problēmas, kā ir tad, kad diendienā cilvēkam ir jābrauc pa bedrainiem ceļiem, jālauž savas automašīnas un jātērē līdzekļi, lai tās uzturētu kārtībā, un vēl arī jāsamaksā milzīgās ikgadējās transportlīdzekļu nodevas. Pagājušajā nedēļā kādā interneta portālā lasīju interviju ar satiksmes ministru Anriju Matīsu, kurš atzina, ka nepārtraukti lāpīt bedres ir nelietderīgi, neloģiski, dārgi un neefektīvi. Viņš arī klāstīja, ka ir sagatavota programma autoceļu sakārtošanai un, ja tā tikšot īstenota, 2020.gadā Latvijas ceļu stāvoklis būšot labs. Bet atkal jau – vai šīs viņa runas piepildīsies? Vai runas tiks novestas līdz reāliem darbiem vai arī pēc septiņiem gadiem būsim turpat, kur esam? Par autoceļu fonda atjaunošanu un akcīzes nodokļa novirzīšanu tiek runāts jau labu laiku, bet vai kaut kas ir gājis uz labo pusi? Pagaidām gan uzlabojumi nav jūtami. Un, lai cik būtu nepatīkami to dzirdēt un atzīt, kaimiņvalstīs tomēr ceļi ir labāki. Nevar gan īsti saprast, vai mūsu kaimiņi ir gudrāki, prātīgāki un pareizāk māk rīkoties ar naudu un kvalitatīvāk būvēt ceļus. Var jau būt… Bet tad jau varbūt ir vērts arī mēģināt pārņemt viņu pieredzi?
