Šorīt pamodos vēlāk nekā iepriekšējos rītos – ar pirmajā brīdī neizprotamām izjūtām. Tā nebija kārdinoša kafijas smarža vai uzmācīgs saules stars, kā varbūt varētu vēlēties, bet gan skaļas balsis – it kā tepat blakus vai varbūt sapnī? Kādu īsu mirkli it kā balansēju uz robežas starp miegu un nomodu, mēģinot apjaust, cik tālu pagātnē esmu aizsapņojusies – pilnīgi skaidri apzinājos sevi kā kādreiz stāvam ierindā fizkultūras stundā, plecu pie pleca ar saviem klasesbiedriem, un skaidri dzirdēju, kā skolotājs citu pēc cita skaļi izsauc uzvārdus, salīdzinot ar sarakstu skolas sekmju žurnālā. Savādi šķita tikai tas, ka uzvārdi neskanēja ne tuvu latviski – Arfanidis, Georgiadis, Nikolau… Pusmiegā dzirdēju, kā izsauktie dažādās toņkārtās atsaucas ar man nesaprotamu sveicienu un tad arī attapos – esmu taču Pafosā pie meitas, un netālu aiz manas istabas loga – skolas stadions. Modinot ar darba un skolas skaņām, pēc garajām Lieldienu brīvdienām Kiprā atsākusies ikdiena.
Beidzot arī es pēc četrām aktīvi nodzīvotām dienām, izbrīvēju laiku ieskatīties kādā no sociālajiem portāliem un atrodu vairākas vēstules ar līdzīgiem jautājumiem: „Kā krīze Kiprā?”, „ Kā dzīve, darbs un atpūta Kiprā šogad?”
Vienā teikumā to neizstāstīt, jo arī šie jautājumi ir nebūt ne viennozīmīgi.
Krīze Kiprā
Kā tūriste, kas atbrauksi šurp nedēļu vai divas atpūsties, es izbrīnīta paraustītu plecus: „ Kāda krīze? Es Kiprā krīzi nemanīju!” Viss ir tāpat kā pirms gada, ja pat ne labāk. Dažām populārām viesnīcām uzspodrināta fasāde, citas – pārkrāsotas un kļuvušas interesantākas. Uz ielas vairākās vietās labi redzami piedāvājumi tūristiem izīrēt ērti aprīkotus velosipēdus, ko iepriekšējā gadā vēl nemanīju.
Ārzemnieku iecienītās vietas, līdzīgi kā iepriekšējos gados, acīm redzami necieš no apmeklētāju trūkuma. Tūrisma aģentūras un informācijas centri strādā ar pilnu jaudu. Ir pat radusies virkne jaunu piedāvājumu dažādām izklaidēm – jauni ekskursiju maršruti, jaunas iespējas, kārdinošas un izdevīgas piedāvājumu paketes. Starp tām ne tikai tuvāki un tālāk izbraukumi ar dažādiem transporta līdzekļiem, daudzveidīgi piedāvājumi izklaidēties zem ūdens un uz sauszemes, ar šo gadu tiek piedāvāta arī iespēja izīrēt jahtas, piedalīties organizētās zaķu un putnu medībās un cits.
Sen zināms, ka Kipra ir tūrisma valsts, un lielu ieguldījumu tās ekonomikā sniedz ieņēmumi no tūrisma struktūrām. Laika gaitā tās pamazām izveidojušās un, kamēr vien ārzemniekiem šī zeme šķitīs interesanta, turpinās attīstīties. Ilustrējot šo faktu ar skaitļiem – 2012.gadā Kipru apmeklējuši 2,46 miljoni tūristu, un tas ir par 3 procentiem vairāk nekā iepriekšējā gadā. Domāju, ka šie skaitļi izsaka daudz.
Domājot par tūrisma attīstību un rēķinoties ar salas silto klimatu, tūrisma sezona šogad tika atklāta jau 1.martā un turpināsies līdz 30.novembrim (iepriekš no 1.maija līdz 15.oktobrim). Tas nozīmē: tiks izstrādāti jauni čarterreisi. Uz šo brīdi Kipra jau sadarbojas ar vairākām lētajām aviokompānijām: “Ryanair”, “EasyJet”, “Monarch”, “Wizz air” un “Blue air”, un no savas pieredzes varu teikt – sekojot akcijām, atlidot uz Afrodītes salu ir iespējams.
Pirmais, ko pamanu – sakarā ar krievu tūristu jūtamo pieplūdumu, daudzviet tiek meklēti krieviski runājoši speciālisti. Krietni vairāk nekā pirms gada ir redzamas dažādu piedāvājumu reklāmas krievu valodā. Par apmeklētāju trūkumu nevar sūdzēties arī nelielās kafejnīcas tūristu iecienītajās vietās. Oficianti, kas strādā ārpusē pie kafejnīcām, iespējamos klientus cenšas ieinteresēt ne tikai angļu, bet arī krievu, vācu, poļu un franču valodā. Ēdienkartēs parādījušies nosaukumi krievu valodā, kas sola īsteni krievisku virtuvi: pelmeņus, tīteņus, skābu kāpostu zupu un vēl daudz ko citu.
Krīzes iespaidu varbūt rada nedaudzās slēgtās kafejnīcas, bet kā izrādās – tās pārsvarā ir vecas, tehnoloģiski novecojušas un remontējamas ēkas. To atjaunošana prasa vairāk pūļu nekā jaunu uzcelšana. Tieši šī iemesla pēc nakts dzīves pārpludinātā Pafosas baarstreet šogad šķiet pieklususi. Tajā pašā laikā redzu, ka netālu atvērušies jauni un moderni iekārtoti bāri – ar stiklotām sienām un savdabīgu interjeru, kur, kā izrādās, par izīrētajām telpām nav jāmaksā milzu nauda.
Pastaigājoties pa ostas promenādi, mani krieviski uzrunā kāda sieviete, piedāvājot gides pakalpojumus. Nojaušu, ka viņa, tāpat kā daudzi šeit dzīvojošie, ir apguvusi prasmi no pirmā acu skatiena novērtēt iebraucējus – gan pēc nacionālās piederības (tātad – pēc valodas), gan pēc finansiālām iespējām. Par nieka 30 eiro viņa ir gatava man izrādīt Kato Pafas seno pilsētu, kas mums abām aizņemtu trīs stundas laika. Re, kā krīze iemācījusi vietējos grozīties! Arī es sāku apsvērt šo iespēju.
Salīdzinot pārtikas cenas pirms krīzes un pašlaik, būtiskas izmaiņas nav manāmas, toties par degvielas litru gan šobrīd maksājam 10 centus mazāk. Veikalu plauktos preces tikpat daudzveidīgas un svaigas, to cenas atkarīgas no sezonas – arbūzu laikā tos var nopirkt par 20 centiem kilogramā. Atsevišķos veikalos klāt nākusi Krievijas produkcija.
Bet tas jau tikai tāds garāmejošs skatījums uz Kiprā notiekošo. Šeit uzturoties ilgāk, kā arī no meitas un viņas draugu stāstītā par šeit esošo situāciju uzzinu daudz vairāk, šoreiz – kā no ilglaicīga iedzīvotāja viedokļa.
Kā jau zināms no informācijas televīzijā un laikrakstos, finansiāli šeit visvairāk cietuši tie, kuriem bankas kontos glabājies vairāk par 100 000 eiro, kā arī tie, kuri ņēmuši kredītus nekustamo īpašumu iegādei. Pārējiem – tik, cik tas saistīts ar darba devēju politiku – daudzās iestādēs optimizācija prasījusi štatu un algu samazināšanu. Tas, protams, ir radījis bezdarba problēmu, lai gan – kā uz to paskatās.
Pie darba devēju noteikumiem klāt nākuši vēl pāris: darba ņēmējam ir jāprot vai arī jāmācās krievu valoda, un – 80 procentiem viesnīcā un restorānā strādājošo ir jābūt vietējiem, kipriešiem.
Viss jau it kā ļoti loģiski – tiek domāts par salas iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā izrādās – ir vesela virkne darbu, kurus vairums kipriešu nevēlas strādāt: oficianta, viesmīļa, trauku mazgātājas, mājkalpotājas, celtniecības palīgstrādnieka u.tml. Kā daži izsakās – šo it kā zemāko kategoriju darbi neesot domāti viņiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vakaros šajā tūrisma zemē ir pieņemts atpūsties, nevis strādāt. Un atpūsties ne jau mājās, zvilnot pie televizora, bet kafejnīcās, lēnām sūcot frappi (īpašu kafiju ar pienu), vai restorānos, nesteidzīgi izgaršojot suvlu (gaļas ēdienu), klausoties mūziku un dejojot buzuki vai sirtaki. Kā gan lai to apvieno – ierasto, tikpat kā bezrūpīgo, dzīves ritmu un darbu?
Tāpēc iebraucējiem, kuri vēlas nopelnīt un kuriem arī minimālā alga šķiet pietiekami liela, šeit darbu atrast izdodas joprojām.
Vietējie bezdarbnieki tajā pašā laikā nesteidzīgi pulcējas darba iekārtošanas birojos cerībā, ka tur viņus gaida kāds jauns piedāvājums, līdzīgs zaudētajam labi atalgotajam un fiziski vieglajam darbam bankā vai kādā birojā. Cerēto piedāvājumu nesaņēmuši, viņi kopā ar draugiem vai kādā kafejnīcā sūc frappi un apcerīgi spriež par dzīvi. Varbūt citu reizi…
Par ko viņi sapņo? Kā līdz šim ir nācies dzirdēt – kļūt par baņķieriem vai politiķiem. Pagājušajā nedēļā gan dzirdēju lēnīgu sarunu par došanos uz ārzemēm – varbūt tur labāk… Tur, kaut kur.
No kā viņi iztiek? Ja kādu laika posmu ir izdevies oficiāli pastrādāt, tad no gana lielā bezdarbnieka pabalsta (60 procenti no algas), ko saņem 26 nedēļas. Vēl 20 procentu piemaksu viņš var dabūt, ja sieva ir mājsaimniece, un 10 procentus, ja viņam ir nepilngadīgs bērns. Un, lai cik situācija neliktos paradoksāla, – vajag tikai pusgadu nostrādāt un atkal var stāties bezdarbniekos.
Šo iespēju bieži ļaunprātīgi izmanto ne tikai darba ņēmēji, bet arī tūrisma rajonos esošo viesnīcu, bāru un kafejnīcu īpašnieki, pieņemot darbiniekus uz tūrisma sezonas septiņiem, astoņiem mēnešiem, bet ziemā viņiem liekot doties pēc bezdarbnieku pabalsta. Sākoties jaunai sezonai, strādājošie atkal tiek pieņemti darbā. Varbūt pašreizējos apstākļos arī šajos likumos tiks ieviestas korekcijas?
Piemirsu ko būtisku – ja kāds oficiālā darbā ir nostrādājis 15 gadus, darbu zaudējot viņš kompensācijā saņem aptuveni 15 000 eiro.
Starp citu, minimālā alga Kiprā joprojām ir 730 eiro Tiesa, vidēji trešo daļu algas nākas atdot par dzīvokļa maksājumiem.
Kaut kad, protams, arī bezdarbniekam izmaksātā nauda būs beigusies, tad palīgā nāks vecāki, jo kipriešu senās tradīcijas strikti nosaka lietu kārtību – bērni jāuztur vidēji līdz pat 38 gadu vecumam, un viss atbildības smagums gulstas uz tēva pleciem. Šis fakts neprasa komentārus vai nosodījumu – tā ir pašsaprotama lieta: ģimenei jāturas un jādzīvo kopā. Tēvs ir ģimenes galvenais apgādnieks. Māte ir tā, kas pieskata bērnus un mazbērnus, kā arī stāv pie plīts, tāpēc ne reti gadās, ka jaunās sievas ir pagalam nepieredzējušas pavāres.
