Vaļasprieku cilvēki īpaši nemeklē. Viņi tam vienkārši ļaujas, dažkārt pat neapzinoties, ka vienam tas ir bijis blakām kopš bērnības vai skolas gadiem, bet otram tas atklājies negaidot. Dažkārt ir pat grūti izskaidrot, kāpēc cilvēks, kurš nekad nav gleznojis vai fotografējis, pēkšņi rada apbrīnojami skaistus darbus.
Par to bija iespējams pārliecināties pagājušajā nedēļā, kad Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma centrā tika atklāta lejasciemiešu Mirdzas Ankupas fotogrāfiju un Sandras Semenkovičas gleznu un mandalu izstāde „Savus sapņus palaidu pa vējam…”. Abas mākslinieciski radnieciskās personības ir pratušas brīnišķīgi apturēt mirkli, ļaujot to izbaudīt arī citiem.
Talants ir katram
„Katrs mēs ar kaut ko esam īpašs. Mēs absolūti visi esam talantīgi. Viens zīmē mandalas, otrs uz maizes kukuļa zīmē krustu. Kurš tad ir labāks? Kurš – gudrāks? Kurš – varošāks? Viens raksta dzeju, otrs glezno, trešais dzied, ceturtais vienkārši stāda puķes, bet piektais auklē bērnu. Nav svarīgi, ko mēs katrs darām, jo cilvēks ir Dieva bērns pēc Dieva līdzības. Mūsu visu dvēseles ir skaistas, brīnišķīgas un radošas. Lejasciemā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Viss, ko cilvēks dara ar prieku un no sirds, ir talants,” uzskata Sandra, kurai piemīt dzīves filozofija, kas izpaužas arī viņas darbos. Gleznot un veidot mandalas viņa sākusi aptuveni pirms četriem pieciem gadiem, kad sapratusi, ka tam viņu pievērsis Dieva spēks. Sandra nav mācījusies gleznot, bet vienmēr vadījusies no savām iekšējām noskaņām. „Man ir prieks, ja cilvēkiem patīk tas, ko es daru. Man, savukārt, patīk tas, ko citi dara,” viņa saka. Sandrai piemīt māksliniecisks pasaules redzējums, kas izpaužas ne tikai ar mākslinieka otu veidotajos darbos, bet arī puķu dobēs, kur valda augu un ziedu krāsu dažādība. Māksliniece ir skopa vārdos un uz katru jautājumu labprātāk atbild ar pretjautājumu, tāpēc atbildes arī uz dzīves uzdotajiem jautājumiem ir jāmeklē viņas darbos, kur savijas gan mistiskais, gan realitāte. Šī ir pirmā izstāde, kurā aplūkojami Sandras darbi, bet pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika gleznas un mandalas būs apskatāmas daudz plašākai publikai.
Draugi piepilda sapni
Mirdzu Ankupu Lejasciemā visi sauc tikai par Mirdžuku. Viņa ir dzimusi, augusi, skolojusies un arī lielāko mūža daļu pavadījusi Lejasciemā. Fotografēšanai Mirdza pievērsusies jau skolas gados. „Tolaik modernās tehnoloģijas vēl nebija tā attīstījušās kā šodien. Fotografēju ar mazo „Smenu”. Bija jāpērk fotofilmiņas, tās jāattīsta, un tikai tad varēja domāt par fotogrāfijām. Šodien spriež, kādas fotogrāfijas ir mākslinieciski vērtīgākas – melnbaltās vai krāsainās, bet arī krāsainu kadru itin vienkārši var pārvērst melnbaltā. Manuprāt, vienlīdz vērtīgas ir kā melnbaltās, tā krāsainās fotogrāfijas, lai gan esmu pārliecinājusies, ka agrāk uzņemtās melnbaltās bildes, gadiem ejot, izbālē. Pati gan neesmu noņēmusies ar filmiņu attīstīšanu un bilžu taisīšanu tumšā telpā pie sarkanas gaismas, jo kam tad ir domātas fotodarbnīcas? Kažoka piedurknē esmu tikai mainījusi kasetē filmiņu,” atceras Mirdza. Viņa neslēpj prieku, ka beidzot, pateicoties draugiem, ir piepildījies sens viņas sapnis. Sešdesmit gadu jubilejā Mirdza dāvanā saņēmusi fotoaparātu. „Pirms tam es to aizlienēju no draugiem un paziņām. Tagad fotoaparāts man vienmēr visur ir līdzi. Braucot no rīta no mājām uz darbu, bet vakaros – uz mājām, tiklīdz ieraugu kaut ko interesantu, apstādinu automašīnu un fotografēju. Esmu pārliecināta, ka šis nebūs mans pēdējais fotoaparāts,” bilst fotogrāfe. Lai gan viņai ir dzīvoklis arī Lejasciema centrā, tomēr Mirdza labprātāk izvēlas mērot ceļu uz savām lauku mājām „Salmaņiem”, jo tas ļauj gandrīz katru dienu ieraudzīt kaut ko jaunu.
Viss sācies saulgriežos
„Šī vārdos neizstāstāmā aizraušanās ar fotografēšanu sākās pagājušā gada saulgriežos, kad, piedaloties kādā pasākumā, sajutu, ka mani uzrunā kāds augstāks spēks. Kopš tās reizes uz visu sāku raudzīties ar pavisam citām sajūtām, lai gan pēc profesijas esmu grāmatvede ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātes diplomu, tāpēc galvenais ir papīri un skaitļu valoda, smejas Mirdza. Ir dienas, kad, atrodoties darbā Lejasciema pagasta pārvaldē, viņa pa kabineta logu ierauga, ka debesīs peld interesants mākonis. Mirdza paķer fotoaparātu un metas ārā pa durvīm, nofotografē mākoni un atkal ir atpakaļ. Tomēr visvairāk fotogrāfiju top vakaros. Mirdzai ļoti patīk fotografēt, piemēram, saulrietus, kur krāsas mainās ik pa sekundei. Arī vienu un to pašu dabas objektu vai ainavu viņa var fotografēt neskaitāmas reizes, un katru reizi tās izskatīsies citādāk. Mirdza vairāk izvēlas fotografēt dabas ainavas, nevis cilvēkus. „Cilvēks ir cilvēks, bet dabā ir tik daudz skaistuma. Esmu daudz braukusi pa Latviju. Fotogrāfijas tapušas gan Rīgā un Latgalē, gan citviet.”
Iemet „āķi lūpā”
Sākotnēji Mirdza par fotogrāfiju izrādīšanu plašākai publikai neesot domājusi, bet, dzīvojot vienā pagastā, cilvēki ātri vien pamana, ar ko nodarbojas kaimiņš, kāds ir viņa vaļasprieks. Tā noticis arī šoreiz. Ziņa par Mirdzas aizraušanos padota no mutes mutē. Tomēr, kā saka Mirdza pati, „āķi lūpā” iemetušas tikšanās ar vairākiem radošiem cilvēkiem. „Braucu kopā ar viņiem uz dažādiem kultūras pasākumiem un domāju: Inese Tora raksta dzeju, Solveiga Kļaviņa glezno, Ilona Vītola izdod grāmatas, ko tad es? Reizēm tikai pīrādziņus protu uzcept? Varbūt arī es spēju radīt kaut ko paliekošu? Lejasciemā ir daudz fotogrāfu. To apliecina arī fotogalerijas, kas ievietotas interneta portālā „draugiem lv”. Arī skolā ir daudz jauniešu, kuri prot fotografēt, bet tas neliedz atklāt savu vaļasprieku,” prāto Mirdza. Viņa domā, ka uz priekšdienām vajadzētu apvienoties visiem tiem lejasciemiešiem, kas nodarbojas ar fotografēšanu, un noorganizēt radošo nometni, uzaicinot profesionālus fotogrāfus, kas dalītos savā praktiskajā pieredzē. „Viens ir ieraudzīt kaut skaistu, bet otrs – prast to saglabāt fotogrāfijā,” uzskata Mirdza. Viņa smejas, ka līdz šim neviens viņas fotogrāfijas nesot kritizējis. Saņemtas tikai labas atsauksmes. Sieviete ar noslēpumainu smaidu atbild uz jautājumu, vai nākotnē varētu tapt arī viņas veidoto fotogrāfiju albums, jo sapņus palaiž pa vējam tad, kad tie ir piepildījušies.
Mirdza ne tikai fotografē un labprāt lasa dzeju, bet iesaistās dažādās azartiskās spēlēs, risina krustvārdu mīklas, dodas tuvākos un tālākos ceļojumos. Pēdējā laikā viņa pievērsusies arī meditācijai un ezotērikai.
