Šajā brīdī gan, gribi vai negribi, jādomā par to – kas tad izaug no šāda dzīvi nepieredzējuša „frukta”… Nu, tas jau arī izaug, ko te palaikam gadās satikt – vieglas dzīves tīkotājus: sapņotājus, fantazētājus, lielībniekus…
Kad tēvs nonāk aizsaulē, jaunais mantinieks pārņem viņa īpašumus, biznesu un vairumā gadījumu diezgan veiksmīgi dzīvo tālāk, ja vien pietiek prāta un prasmju to noturēt vajadzīgajā līmenī.
Protams, arī šajā stāstā visi nav „pār vienu kārti metami” – mazāk pārtikušās ģimenēs, kur bērni jau no mazām dienām mācīti strādāt, viņi agri uzsāk savu patstāvīgo dzīvi, daudz agrāk nobriest un prot rēķināties ar vajadzībām.
Lai izprastu kipriešu „bagātības atslēgu”, varbūt mazliet jāpaver vēstures lappuses.
Kad 1974.gadā Kiprā iebruka turki, katrs trešais kiprietis devās bēgļu gaitās, kur viņiem nācās mācīties dzīvot no jauna. Kipriešiem tas izdevās. Jau 1975.gadā tika pieņemta virkne izdevīgu finanšu likumu, kā rezultātā salā sāka ieplūst nauda. Kiprieši sabūvēja fundamentālas mājas, ceļus un viesnīcas.
Līdz 1974.gadam 80 procenti Kipras ražošanas bija koncentrēti salas ziemeļos – tur, kur tagad atrodas turku daļa, bet nabadzīgie dienvidi bija agrāra zeme. Limasola atgādināja zvejnieku ciematiņu, un galvenais pārvietošanās līdzeklis bija ēzelīši. Pēc 20 gadiem viss kardināli mainījās: ēzelīšus nomainīja mersedesi, bet pilsētu centros slējās stikla ēkas. Tieši tajā laikā izauga pirmā paaudze, kas viegli „plūda” pa dzīvi. Viņu vecāki, pārdzīvojuši septiņdesmito gadu šausmas, nu vaiga sviedriem pūlējās, lai bērni nepazītu trūkumu.
Pašlaik Kiprā aug jau otrā šāda paaudze, kas īsti nezina, ko nozīmē dzīvot no iztikas līdzekļiem. Protams, to nevar teikt par visiem, bet šī tendence ir pamanāma.
Par ko šie jaunieši sapņoja pirms pāris gadiem, pirms krīzes? Kļūt par baņķieriem, ierēdņiem, politiķiem…
Kas vainojams šodien notikušajā? Saprotami to skaidro žurnālists A.Avsitidijskis laikrakstā „Europa-Kipr”. Baņķieri, kuri investējuši kipriešu naudu „netīrajās” Grieķijas obligācijās. Ierēdņi, kuri pieraduši tikpat kā neko nedarīt, bet saņemt par to desmitus un pat simtus tūkstošus eiro. Politiķi, kuri bezatbildīgi glabājuši simts tonnas pulvera blakus valsts galvenajai elektrostacijai (kas vieglprātīgas attieksmes dēļ pēc 2 gadu glabāšanas zem atklātas debess 2011.g.jūlijā uzsprāga un ne jau bez ievērojamiem zaudējumiem). Visus viņus vieno alkas dzīvot grezni un bezatbildība par notiekošo.
Kā zināms, 2008.gadā par Kipras prezidentu kļuva D.Hristofias, un komunisma idejām raksturīgā leģendārā frāze „no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām” realizējās dzīvē. Valsts ierēdņi strādāja tikai līdz pusdienām, gadā saņēma 14 algas plus visādas prēmijas un piemaksas, piemēram, par savlaicīgu ierašanos darbā, par datorprasmēm. Dodoties pensijā, politiķi saņēma simtus tūkstošus lielu kompensāciju, kā arī ik mēnesi trīs veidu pensijas – ministra, deputāta un parasto strādājošā pensiju. Savdabīgi arī tas, ka par deputātiem un ministriem pabijušas gandrīz visas VIP personas, un problēmas nav radījis arī tas, ka iekšlietu ministrs pēc laika vadījis medicīnas jomu, bet vēlāk – lauksaimniecības.
Tiesa, tolaik arī vienkāršie kiprieši sāka dzīvot labāk. Piemēram, pabalstu 300 eiro apmērā uz Lieldienām saņēma ne tikai pensionāri miljonāri, bet arī citi, kas dzīvoja krietni pieticīgāk.
Diemžēl šīs skaistās dzīves pietika tikai trim gadiem…
Sarunās ar vietējiem viegli pamanāma nesapratne – kāpēc tieši Kipru ķērusi šī „pātaga”, ja Grieķija greznai dzīvei pārtērējusi 100 reizes vairāk? Tai tika gan norakstīta liela daļa parādu, gan ekonomiskās situācijas stabilizēšanai piešķirti 246 miljardi eiro. Kipru turpretim sodīja par aizdotajiem 6 miljardiem.
Tajā pašā A.Avsitidijska rakstā lasāma atbilde arī uz šo jautājumu: Kipra izrādījās ideāls „peramais zēns” – mazs un moderni ģērbts, kuram sniegtais paraugpēriens var būt liels aaudzinošs piemērs citām valstīm, kas aizmirsušas par līdzekļu taupīšanu. Diemžēl, to, ka līdz ar baņķieriem, ierēdņiem un politiķiem sodīti tiek arī daudzi vienkāršie cilvēki, kas soli pa solim cēluši savu dzīvi, eiropolitiķi ir piemirsuši. Kostas, kurš paša spēkiem, neguļot naktis un atsakoties no personīgās dzīves, Kiprā radījis savu viesnīcu tīklu, nejūtas pelnījis savu sūri grūti pelnīto līdzekļu iesaldēšanu…
Kā lasāms vietējos laikrakstos, tuvākajos mēnešos ekonomikas stabilizācijas programmā galvenā uzmanība tiks veltīta trim sektoriem: gāzes nozarei, tūrismam un spēļu biznesam. Pašlaik nopietni tiek strādāts pie enerģētikas attīstības plāna, tā pamatā – sašķidrinātās dabas gāzes termināla celtniecība.
Interesanti, ka Kipras valdība nolēmusi turpmāk atļaut arī kazino celtniecību – likumprojekts, kas regulēs to darbību, tikpat kā jau izstrādāts. Pašlaik gandrīz visi spēļu nami koncentrējušies salas ziemeļos, turku pusē, tajā pašā laikā šeit, dienvidos, par nelegālu “onlain-kazino” var piespriest sodu līdz pat 170 tūkstošiem eiro vai arī piecus gadus cietumsodu. Pirms nelegālie “onlain-kazino” tika aizliegti (skaitā ap 700), to īpašnieku ienākumi bija 2,5 miljardi eiro gadā. Kā pašlaik lēš Kipras tūrisma organizācija, kazino atvēršana valsts kasē nodokļos varētu ienest 50 miljonus eiro gadā.
Tas gan nenozīmē, ka pašlaik Kiprā spēļu biznesa nav. Viens no iecienītākajiem pašlaik te ir pasaulē labi zināmais, Maltā dibinātais “Scorebet Limited”, kas pelna ar futbola spēļu likmēm.
Tūrisma jomas attīstīšanai valsts izlēmusi piešķirt vairāk nekā 20 miljonus eiro vērtas subsīdijas 6000 jaunu darba vietu radīšanai.
Ieskatos nesen izdotajā laikraksta „Europa- Kipr” numurā, kur sīki aprakstīts Kipras ekonomikas „atveseļošanas” plāns. Lai to paveiktu, valdība plāno pieņemt daudzus iedzīvotājiem draudzīgus lēmumus: kredītiem samazināt procentus, pagarināt to atmaksas termiņus; pazemināt elektroenerģijas cenu; tiem, kuri nespēj nomaksāt nekustamā īpašuma kredītu, mainīt statusu no īpašnieka uz nomnieku, un pagarināt izpirkšanas maksu; bezdarbniekiem radīt iespējas darbam mājās vai nepilnai darba dienai, subsidējot 65 % algas; pārskatīt skolotāju algas; veicināt jauniešu uzņēmējdarbību; visādā veidā stimulēt celtniecību, samazinot formalitātes un paātrinot procedūru; palielināt studentu vietu skaitu Kipras augstskolās, īpaši piesaistot tos studentus, kas pašlaik mācās ārzemēs; ārzemju investoriem piešķirt iespēju ilgstošai dzīvošanai Kiprā utt.
Saprotu, ka katrai valstij ir sava attīstības specifika, un tomēr – tagad ir skaidrs, kāpēc šeit cilvēki nav aizmirsuši smaidīt. Vairums no viņiem tā arī nesajutīs te ieklīdušo krīzi.
Jā, protams, ir šeit redzamas arī mazāk veiksmīga biznesa sekas – izīrējami un pārdodami biroji, daudzstāvu ēkas, mājas, kuras senāk celtas, kuras neviens vairs nevēlas īrēt, bet viss jau mainās – turpat blakus jau iezīmējas jaunas ēkas kontūras. Vietējie laikraksti un reklāmas mudina domāt kreatīvi, radīt ko jaunu. Un tas viss mudina ticēt, ka viss vēl būs.
(Turpmāk par Ziemeļu Kipras Turku Republiku)
