Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Juris Ģērmanis.
Dzimšanas gads: 1977.gada 4.aprīlis.
Dzīvesvieta: Carnikava.
Darbavieta: SIA “Consolis Latvija”.
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Una, audžudēls Rolands.
Sasniegumi: 1998. un 2002.gada Ziemas olimpisko spēļu dalībnieks distanču slēpošanā. Augstākā vieta Olimpiskajās spēlēs – 49.vieta 15 kilometru distancē 2002.gadā, kas ir augstākais Latvijas slēpotāju vīriešu sasniegums šajās sacensībās.
2001.gadā piedalījies Pasaules čempionātā; augstākā vieta – 54.vieta 30 kilometru distancē.
Neskaitāmas reizes bijis Latvijas čempions dažādās individuālajās distancēs.
Novadnieks distanču slēpotājs Juris Ģērmanis ir startējis divās Olimpiskajās spēlēs. Pēc tam viņš slēpotāja karjerai pateica ardievas, lai pievērstos svarīgākām lietām, taču tagad atkal ir atsācis treniņus. Ziemā viņš startē sacensībās, treniņdarbs, protams, turpinās arī vasarā.
Ar slēpošanu “uz tu” Juris ir jau kopš bērnības. Pirmajās slēpošanas sacensībās viņš startējis jau septiņu gadu vecumā, bet jau 1988.gadā, kad viņam bija 11 gadu, skatoties, kā Olimpiskajās spēlēs Kalgari uzvaras izcīna norvēģu slēpotājs Bjorns Deli, viņam esot bijis skaidrs – arī viņš kādreiz tur piedalīsies.
Lieliska pieredze un emocijas
Pirmās Olimpiskās spēles, kurās startēja J.Ģērmanis, bija 1998.gada Ziemas olimpiskās spēles Nagano. “Olimpiskās spēles man atmiņā ir palikušas ar pozitīviem pārdzīvojumiem un emocijām. Kvalificēšanās uz Nagano Olimpiskajām spēlēm jau pats par sevi bija sasniegums. Sasniegtie rezultāti gan nebija tādi, kādi tika gaidīti, lai gan, patiesību sakot, neko īpašu jau arī negaidīju, jo pati dalība jau bija “griesti”. Spēles Nagano bija mana debija. Vienā no distancēm finišēju, tā bija lieliska pieredze, emocijas un tā tālāk. Otrajām spēlēm gan jau tika pieiets nedaudz profesionālāk (kaut gan, ja skatās pasaules līmeni – mēs bijām simtprocentīgā amatieru un iesācēju līmenī). Savu sasniegto rezultātu varētu novērtēt ar 8 ballēm 10 ballu sistēmā,” saka Juris. Soltleiksitijā viņš 15 kilometru distancē ierindojās 49.vietā. Šis viņa sasniegtais rezultāts joprojām nav pārspēts. “Protams, ir patīkami, ka neviens no vīriem līdz šim nav spējis labāk, bet tas tomēr nav pirmais trīsdesmitnieks vai kas augstāks, tādēļ īpašu emociju nav.” Jautāts, vai dalība abās Olimpiskajās spēlēs ir bijuši līdz šim nozīmīgākie brīži viņa slēpotāja karjerā, Juris atzīst, ka tā varētu būt, tomēr viens no pašiem spilgtākajiem viņa karjeras rezultātiem, uzvarām bija 1995.gada Latvijas čempionātā Pļaviņās. “Tad pirmo reizi mūžā izcīnīju 1.vietu pieaugušo konkurencē vīriešiem (man tobrīd bija 17 gadu), atstājot aiz sevis tālaika superzemnieku Jāni Hermani un perspektīvo junioru Jāni Freivaldu – tā bija ļoti laba motivācija turpināt iesākto!” saka slēpotājs.
Svarīgs tuvinieku atbalsts
Pēc dalības otrajā olimpiādē Juris gan nolēma neturpināt slēpotāja karjeru. “To, ko vēlējos, biju sasniedzis: piedalījies divās Olimpiskajās spēlēs, rezultāts no latviešiem labākais. Kas tālāk? Bija skaidrs, ka medaļas nav un nebūs nekad! Tādēļ arī tika mainītas prioritātes – ģimene, darbs un tikai tad sports (tādā nenopietnā līmenī),” stāsta Juris. Tomēr tagad viņš ir atsācis trenēties un cīnīsies arī par iespēju doties uz Ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos. “To, vai došos uz Sočiem, zināšu tikai 2014.gada 19. un 20.janvārī, kad beigsies kvalifikācija, taču teorētiski iespēja pastāv. Ja tikšu – tas būs super! Tas būs pierādījums pašam sev un cilvēkiem man apkārt!”
Juris atklāj, ka šobrīd viņš trenējas iespēju robežās, jo diennaktī ir tikai 24 stundas un vairāk laika nav. “Ne vienmēr izdodas realizēt visu iecerēto treniņprocesā, bet tās ir nianses. Nopietna treniņnometne ir vienreiz gadā – novembrī/ decembrī, kad braucu slēpot uz Zviedriju. Ir izveidojusies sava kompānija – pasaules čempioni blakusvāģiem Kaspars Liepiņš un Kaspars Stupelis, pasaules čempions motokrosā junioriem Matīss Karro un mans brālis Jānis Ģērmanis, ar kuriem tad arī pavadām, divas nedēļas trenējoties Zviedrijā. Katram ir savas idejas un knifi – notiek tāda kā viedokļu apmaiņa, un ieguvēji ir visi,” atzīst Juris. Pagājušās sezonas Latvijas rangā viņam ir 2.vieta, kas ir apliecinājums tam, ka viņš itin labi spēj apvienot gan darbu, gan arī treniņus. “Protams, ne vienmēr pēc darba ir vēlme doties uz treniņu un būt mājās pirms pulksten 21.00, bet tas ir process, kuru tu vai nu dari, vai nedari. Nepastāv – es negribu, šodien ir slikts laiks, televīzijā rāda foršu filmu un tā tālāk!” saka Juris. “Protams, liela nozīme ir arī cilvēkiem, kas ir apkārt. Ja viņi tevi par 100 procentiem atbalsta, tas padara šo procesu daudz vieglāku. Manā gadījumā sieva un audžudēls nopietni nodarbojas ar kērlingu – tas palīdz! Ir bijuši gadījumi, kad ir šaubas, vai treniņš ir nepieciešams un tas ir nepieciešams pietiekami ilgs, intensīvs, bet ģimene ar ironiju novīpsnā – var jau vispār neko nedarīt, paņemt TV pulti vienā rokā, aliņu otrā un vakars būs izdevies! Tā ir daudzu ikdiena, un tieši tas arī motivē darīt, jo nedarīt taču ir tik viegli.”
Galvenais ir ieguldītais darbs
Runājot par saviem izvirzītājiem mērķiem Soču olimpiādei, Juris saka: “Vispirms jāizcīna ceļazīme, tālāk jau svarīgs būs rezultāts FIS punktu izpausmē, nevis konkrēta vieta.”
Skatītāji, mājās palicēji un līdzjutēji, protams, vienmēr cer, ka sportistiem izdosies izcīnīt augstas vietas, bet vai, piemēram, Latvijas slēpotāji jebkad var cerēt uz izciliem rezultātiem un godalgām? Juris atzīst, ka cerēt var vienmēr, bet ar to diemžēl nepietiks. “Izcils rezultāts būtu, ja kāds no Latvijas iekļūtu Olimpisko spēļu pirmajā trīsdesmitniekā, godalgas gan vismaz tuvākajās divās olimpiādēs neizcīnīt. Lai sasniegtu augstus rezultātus, ilgtermiņā ir jāmaina valsts politika attiecībā uz sportu, īstermiņā – jāsāk ar pašu Slēpošanas federāciju, funkcionāriem, un tad jau arī kaut kas mainīsies pašā procesā,” ir pārliecināts Juris. Savukārt, runājot par pašiem sportistiem, viņš uzskata, ka galvenais ir ieguldītais darbs, turklāt nevis vienkārši darbs, bet maksimāli pareizs darbs. “Katrā treniņā ir iespēja atklāt ko jaunu, pilnveidot kādu kustību. Ja es ar šādu pieeju būtu trenējies sava pirmā trenera Jāņa Anča laikā – pieļauju, ka mani rezultāti būtu daudz citādāki. Ir jāsaprot, ka jebkura atkāpe, pielaide sev, haltūra treniņos ietekmē tikai tevi pašu, citam jau tas nav vajadzīgs – ja šo sev „iepotē”, neviens treniņš nav par grūtu!” saka sportists.
