Manam kaimiņam, vecajam pensionāram ar iesauku Denaturāts*, nudien ir humora izjūta. Viņš atkal kandidē! Un pat ir ticis par saraksta līderi. Vakar bija atnācis pie manis uz mājām, aģitēja balsot par viņu, piedāvāja man nopirkt “maiciņu” ar viņa ģīmi par 8 latiem. Teicu: “Kā tu to iedomājies? Kur es tāds saģērbies iešu? Ja uz baznīcu, visi smiesies. Ja uz veikalu, visi uzkrītoši skatīsies.”
Mans kaimiņš nesamulsa. Teica, ka tieši tas jau arī ir vajadzīgs – iekrist acīs vēlētājiem. Iebildu, ka ne jau viņš iekritīs, bet es. Turklāt pēc tam ne ar kādām ziepēm nevarēšu nomazgāties. Kaimiņš solīja, ka pēc vēlēšanām neaizmirsīs man pateikties, algos mani kā personisko šoferi. Viņam ta’ kas. Bet mani, šitādā kreklā ieraugot, cilvēki teiks, ka es… savas jūtas nespēju noslēpt, praidam gatavojos, taisos pamest sievu un bērnus un gribu leglizēt savas attiecības ar Denaturātu, kurā esmu samīlējies, ja jau uz krūtīm nesu viņa ģīmi. Un vēl maksāju savam mīļumam par to (8 latus) gluži kā tādai pērkamai padauzai. Ar to mūsu saruna beidzās. Kaimiņš samierinājās ar atraidījumu un aizgāja mājās. Bet ar to šis stāsts vēl nebija galā.
Nākamajā rītā sieva mani sauca uz brokastīm. Un mēs pie galda bijām trijatā. Es, cienītā un… Denaturāts par 8 latiem tieši tajā vietā, kur man visvairāk patīk skatīties – uz sievas krūtīm. Sarīkoju skandālu. Plīsa trauki. Saplēsu kaimiņa ģīmi un izmetu pa logu. Sievai – puņķi un asaras. Prasīju, kā tam mūdzim izdevies apvārdot manu lauleni, kā viņš pierunājis šo šķirties no veseliem 8 latiem, lai tiktu pie šitāda kauna. Esot piepūtis šai pilnas ausis ar runām par tuvākā mīlestību, ar lūgšanām un saldām meldijām, ar solījumiem piešķirt mīļākās apkopējas vietu, kad pats strādās pašvaldībā. To viņš prot – glaimot un iežēlināt sieviešu sirdis, nodomāju es. Tomēr sievai nepiedevu. Pikts gāju pie kaimiņa skaidroties. Taču sava dzīvokļa durvīs saskrējos ar ciemos nākošo dēlu, vedeklu un mazdēlu. Un viņi nebija vieni. Katram uz krūtīm – Denaturāts… par 8 latiem. Mazdēls iesaucās: “Tēti, tev jābalso par šito partiju. Onkulis solīja, ka tad viņš mums kalpos četrus gadus pilnīgi par velti.” Es nespēju izdvest ne vārda. Gāju projām, labdienas neatņēmis, un iespēros kaimiņa dzīvoklī bez klauvēšanas. Un ko es tur ieraudzīju? Savu meitu Denaturāta gultā ar kūpošas kafijas krūzi rokās. Mugurā viņai nebija nekā. Tikai krekls ar… zināmo ģīmi par 8 latiem. “Kas te notiek?” iebļāvos nebalsī. “Nekā tāda, tikai individuāla tikšanās ar vēlētājiem,” kaut ko murmulēja kaimiņš. Bet es nodomāju, cik trāpīgu iesauku viņam esmu devis. Nācās paņemt siksnu un nomizot abus kafijotājus. Meita solīja turpmāk klausīt. Žēl tikai, ka pie vēlēšanu urnas viņu izkontrolēt nevarēšu. Ka nesalaiž grīstē šitās vēlēšanas.
* Denaturāts – tehniskais spirts, to dzert ir kategoriski aizliegts, var saindēties un nomirt.
