Basketbolists Artūrs Brūniņš šo sezonu aizvadīja, spēlējot Rīgas komandā “Barons kvartāls” gan Latvijas, gan arī Baltijas Basketbola līgā, bet tagad, kad sezona jau galā, viņš var daudz vairāk laika veltīt savai ģimenei – sievai Ievai un gadu un desmit mēnešus vecajai meitiņai Katrīnai. Turklāt tagad viņi daudz biežāk ir redzami arī Gulbenē, jo ģimene šeit ir apmetusies uz dzīvi.
“Šī sezona bija pietiekami smaga un gara. Sen tā nav bijis, ka sezona ilgtu līdz maija vidum, bija arī daudz traumu, taču tagad sezona ir galā un es esmu mājās. Runājot par nākamo sezonu, pagaidām vēl neko nevaru pateikt, jo šobrīd man ir jāsaved kārtībā veselība. Man ir paredzētas trīs operācijas. Pamazām arī mēģinu pieņemt domu, ka, iespējams, basketbolista karjera kaut kad drīzumā būs jābeidz. Tieši tāpēc esmu nolēmis šovasar arī pabeigt trenera kursus Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai ir kaut kāds atspēriena solis, ja nu tomēr kā spēlētājam kādā brīdī viss beidzas. Protams, pēc operācijām būs daudz jāstrādā, lai atgūtos, tad arī skatīšos, kā veiksies. Vēl jau gan, protams, ceru un gribu pāris gadiņus paspēlēt, jo pats vēl jūtos pietiekami labi un vēl negribētos beigt spēlēt, bet viss būs atkarīgs no pašsajūtas.”
Gulbenē ir interese par
basketbolu
Šosestdien Gulbenē notiks Egila Čakara piemiņas kauss basketbolā. Arī Artūrs plāno nedaudz uzspēlēt.
“Tā ir iespēja satikties ar draugiem, jauki pavadīt laiku, uzspēlēt vienkārši prieka pēc, bez īpašiem centieniem kādam kaut ko pierādīt un rādīt brīnumus. Domāju, ka arī skatītājiem būs interesanti!” saka basketbolists. Viņš atzīst, ka sajūtas, spēlējot šeit, Gulbenē, vienmēr ir īpašas. “Kad Gulbenē ar savu komandu “Barons kvartāls” spēlējām pret “VEFu” un zāle bija pilna, bija ļoti patīkami. Šķita, ka Gulbenes skatītāji ir noilgojušies pēc basketbola. Protams, Gulbenē bija basketbola komanda, bet viņi spēlēja otrajā divīzijā. Cilvēkiem gribas redzēt arī spēcīgākās komandas. Manuprāt, šī spēle pierādīja, ka interese par basketbolu Gulbenē būs vienmēr. Gulbene vienmēr bijusi basketbola pilsēta. Lai kā mums ir veicies, basketbols šeit vienmēr ir bijis sporta veids numur viens. Es optimistiski skatos arī uz nākotni un domāju, ka basketbols šeit tik vienkārši neizzudīs. Arī vecajiem “bukiem” ir iespēja to atbalstīt ar savu pieredzi. Pats arī tagad esmu atgriezies ar ģimeni uz dzīvi Gulbenē un labprāt ar laiku to pilnībā saistītu ar šejieni,” saka Artūrs.
Lielākās līdzjutējas
Viņa sieva Ieva saka, ka viņām abām ar meitiņu ļoti patīk skatīties, kā Artūrs spēlē. “Katrīna ir pirmais lielākais līdzjutējs tētim, gan vērojot spēles klātienē, gan arī televīzijā. Arī es priecājos par Artūra panākumiem. Esmu karstasinīga viņa līdzjutēja. Tie ir gan lieli pārdzīvojumi, ja neveicas, gan arī lieli prieki par uzvarām. Man pats svarīgākais ir, lai Artūrs ir apmierināts. Ģimenē ir citam citu jāatbalsta. Ja cilvēks ar sirdi un dvēseli ir pievērsies kaut kam, kāpēc lai to atņemtu? Protams, mani satrauc viņa veselība, bet es neesmu pret to, ka viņš spēlē. Šķiet, arī pats Artūrs tagad vairāk aizdomājas par savu veselību. Jā, protams, šobrīd ir svarīgi būt kopā ar komandu un tiekties uz panākumiem, taču ir jādomā arī par nākotni un to, ka varbūt pēc gadiem piecpadsmit gribēsies paskriet un pasportot kopā ar meitu, vai tad to varēs? Es gan ticu, ka Artūrs varētu gūt panākumus arī kā treneris,” saka Ieva.
Atgriežas Gulbenē
Artūrs un Ieva iepazinušies pirms 12 gadiem, atpūšoties kādā Rīgas klubiņā, taču ciešākas attiecības viņu starpā izveidojās pirms sešiem gadiem. “6.jūlijā būs seši gadi, kā mēs esam kopā, savukārt 10.jūlijā svinēsim savu trešo laulības gadadienu,” stāsta Ieva. Viņa ir īsta Rīgas meitene – dzīvojusi un mācījusies Rīgā. Tiesa, viņas tētis dzīvoja Alūksnē un arī Ieva diezgan bieži ciemojās Alūksnē, un viņai patika mazpilsētas dzīve. “Protams, studentu laiki, ātrā un steidzīgā dzīve bija forša un interesanta, bet tagad – aizbrauc uz vienu dienu un žigli atpakaļ. Gribas atkal pastaigāties pa klusajām ielām un apjaust, cik te ir labi!” saka Ieva.
“Mums Rīgā bija ļoti jauks dzīvoklis, piemērots jauniešiem – 18.stāvs, divas istabas, liela terase ar skatu uz Rīgu, bet, kad pieteicās Kate, sapratām, ka dzīvot 18.stāvā ar mazu bērnu būs grūti. Tad arī mēs kopīgi nolēmām, ka varētu pārcelties uz dzīvi Gulbenē. Rīgā tomēr ir grūti atrast vietu bērnudārzā, domājam arī par drošību. Šeit tomēr, man šķiet, cilvēki cits citu pazīst, arī tāpēc ir drošāk. Te arī nav jāpārvar milzīgi attālumi, nav jārēķinās ar satiksmes sastrēgumiem. Vēlies, piemēram, aizbraukt uz ezeru, pāris minūtes un esi jau galamērķī! Arī Kates vecvecāki (Valentīna un Jānis Brūniņi – red.) ir ļoti laimīgi, jo mazmeitiņa tagad ir tepat līdzās un jebkurā laikā var viņus apciemot,” saka Artūrs.
“Daudzi bija pārsteigti, ko mēs mazpilsētā darīsim, taču Artūram arī visi draugi pamazām atgriežas Gulbenē, visiem ir ģimenes un visi ir šeit,” saka Ieva. “Jā, daudzi, protams, brauc strādāt citur, bet mājas ir šeit. Prieks, ka Gundars Rauza rīko Draugu kausu golfā, kur visi parasti arī sabraucam. Tas ir jauki! Tagad kopā ar mums jau ir arī ģimenes. Reizēm bērnu jau ir pat vairāk nekā mūsu pašu! “ smej Artūrs.
Ir savi sapņi un ieceres
Ieva šobrīd pilnībā sevi velta mazās Katrīnas audzināšanai, bet, protams, domā arī par darba meklējumiem (pēc profesijas Ieva ir tulks – red.).
“Jāteic gan, ka arī Rīgā man ar savu izglītību un pieredzi nemaz tik viegli neveicās darba meklējumos, bet es ceru, ka gan jau ar laiku man šeit izdosies atrast darbu,” optimistiski noskaņota ir Ieva. “Mums ir savi sapņi un ieceres, ko mēs varētu darīt šeit. Nav tā, ka mēs braucām šurp neziņā. Vai kaut kas no iecerētā mums izdosies, rādīs laiks, jo ir vajadzīgs atspēriens, turklāt to visu var darīt tad, kad es tiešām beigšu spēlēt. Man ir arī vēlme darboties basketbola jomā un varbūt mēģināt turpināt Egila Čakara iesākto darbu. Viņš šeit bija uzbūvējis basketbola piramīdu, tagad tā ir sabrukusi, taču, atrodot pareizos cilvēkus, kas būtu ieinteresēti šajā darbā, domāju, ka visu izdotos atjaunot,” ir pārliecināts Artūrs. Viņš uzskata, ka arī infrastruktūra šeit ir sakārtota – ir divas sporta zāles, pa vidu internāts, līdzās skolas. “Viss ir radīts, lai būtu iespēja audzināt jaunos basketbolistus, piesaistīt bērnus no laukiem, meklēt talantus. Šobrīd ir skumji apzināties, ka citās pilsētās basketbols ir dzīvs, bet pie mums tā nav, taču es ceru, ka viss vēl priekšā!” saka Artūrs.
