Šodien atkal ir piemiņas diena, kad deg sveces un piemiņas zīmju pakājē gulst ziedi, plīvo karogi un atdzīvojas dvēseles vistālākajā nostūrī liktās atmiņas. Staltāk nekā citkārt izslejas to nu jau sirmo vīru un sievu augumi, kuri pirms…
Vienmēr, kad piedalos šajos piemiņas pasākumos, mēģinu sazīmēt tos, kas vēl palikuši. Kļūst skumji, redzot, kā līdz ar viņiem vēl līdz galam neizzinātie notikumi nogrimst pagātnē, lai gan ir tik daudz par tiem runāts. Toties prieku vieš katrs jaunās paaudzes pārstāvis, kas līdz ar saviem vecvecākiem arī ir klāt, lai pieminētu mūsu tautas, mūsu mazās Latvijas skarbos vēstures faktus. Lai pieminētu tos cilvēkus, kuri tālajās izsūtījuma vietās barakās uz koka lāvām spilvena vietā lika sapni par dzimteni, kuriem izturēt palīdzēja viena vienīga cerība – atgriezties mājās.
Cilvēks bezgalīgi var dzīvot un kavēties ciešanu pilnajās atmiņās, bet pagātnes ciešanas nepalīdzēs dzīvot šodienā. Taisnība tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka šajā dienā nav vietas sērām, bet lepnumam par to, ka mums ir sava Latvija, ka vēl skan latviešu valoda, ka esam dzīvi, ka ar godu un cieņu esam spējuši pārdzīvot svešo pāri nodarījumus. Tikai no tā, cik paši spēsim būt stipri un taisnīgi šodien, būs atkarīga mūsu dzīve, tāda būs tā patiesība, par ko nākamās paaudzes pēc gadiem lasīs vēstures grāmatās.