Reizēm klusumi ir nepieciešami. Gluži kā daba nomierinās pirms vētras. Tā arī es esmu dzīvojusi mierīgu dzīvi starp laimi un pārgurumu. Sveicieniem un ardievām. Vasaru un ziemu. Un galu galā 11. jūnijā nosvinēju gada jubileju, kopš,…Es…
Es devos apskatīt pasauli nenojaušot, ka izdzīvošu savu sapni un piepildīšu sirdi ar siltumu un mīlestību no tā dzīves stila, ko kaut kādu apstākļu sakritības dēļ nekad nesasniedzu savā ikdienas dzīvē Latvijā. Šis stāsts nav par aizmukšanu no Latvijas. Nē. Šis ir stāsts par iespēju no malas ielūkoties visā tajā, kas cilvēkiem Latvijā neļauj līdz galam izbaudīt viņu dzīves un pilnībā apzināties savu laimi.
Jau sešus mēnešus dzīvoju uz Waiheke salas Jaunzēlandes Ziemeļu salas Austrumos. 30 minūšu kuģa brauciena attālumā no visiem tik labi zināmās Oklandas. Un jau no pirmās dienas zināju – šeit dzīve rit citādāk. Autobusi principā pārvietojas paši pēc sava laika, autobusa šoferis ar sirmajiem matiem reizēm apjautājas vai pasažieri piekrīt 5 minūtes aizkavēties, apsēžas autobusa aizmugurē un uzspēlē ģitāru, kafejnīcas, restorāni un mazie veikaliņi mēdz aizvērties paši pēc savām vēlmēm, un stopēšana šeit ir vieglāka par vieglu, jo katrs salas iedzīvotājs jebkuru personu pieņem kā vietējo un uztver kā vecu, labu paziņu.
Esmu kļuvusi lēna atbildēs uz e-pastiem un īsziņām, jo gluži vienkārši – esmu noķērusi mierīgo salas dzīvi, kurā viss notiek bez steigas, stresa un liekas drāmas. Šeit cilvēki staigā basām kājām, mīl dabu, mākslu un vīnu. Sala ir pārpilna vīnogu laukiem un vīna darītavām, ekstravagantiem restorāniem un mākslas studijām. Un varbūt tieši tāpēc pēc vairākiem mēnešiem sakostiem zobiem “hospitality” (klientu apkalpošanas serviss viesnīcās, restorānos, kafejnīcās utt.) sfērā dzīves sakritības un labas veiksmes dēļ es šobrīd esmu māksliniece uz pilnu slodzi. Ar savām krāsu kombinēšanas zināšanām un nebaidīšanos no darba garas stundas, uzdrīkstoties paust savas domas un idejas, esmu izpelnījusies sava priekšnieka atzinību un no palīga esmu kļuvusi par pavisam oficiāli personu uz pilnu slodzi, kas veido mozaīkas sienu vidusjūras stilā veidotajā restorānā, kas koncentrējas uz Spāniju un Spānijas mākslas virzieniem.
Šis darbs man dod tieši 40 stundas nedēļā, lai zem klajas debess, saskaņā ar apkārt lidojošajiem putniem un dabas iegribām – sauli vai lietu – veidotu paliekošu mākslu un apdomātu sev apkārt notiekošo. Sasniedzot galējo atziņu par to, ka pie mūsu nelaimēm vainojami esam tikai un vienīgi mēs paši. Šis ieraksts nav kratīšana ar pirkstu vai izlikšanās par pārgudro. Šis ieraksts ir par pārdomām par to, kā mums – aukstajiem ziemeļu latvieši – trūkst ikdienas komunikācijā ar citiem cilvēkiem, ar dzīvi un galvenais: savu sirdi.
1. Apkalpojot klientus restorānu industrijā iemācījos Jaunzēlandē tik ļoti populārās atbildes uz klientu vaicājumiem “no problem” (latviski: nekādu problēmu) nozīmi. Un ar vien vairāk un vairāk domājot par to, pārtransformēju to uz savu ikdienas dzīvi, jo patiešām – nav taču nekādu problēmu! Viss ir atrisināms un sakārtojams. Nav nozīmes drāmai, jo tā tikai veido krunciņas mūsu pierē. Uzloki piedurknes, pagaidi nakti, noskaiti līdz desmit un – aidā – atrisini to, kas noticis.
2. Ķer dzīvi mierīgāk. Ir tomēr darāmās lietas, kas var pagaidīt līdz rītdienai vai nākamajai darba dienai. Velti svētdienas sev un saviem mīļajiem. Uzcep pankūkas, izdzer papildus krūzi kafijas vai tējas un palasi savu iemīļoto grāmatu. Relaksējies!
3. Pārstāj gausties. Pavisam noteikti Tavai neapmierinātībai ir kāds iemesls. Un kas Tev liedz izlabot šo iemeslu? Esmu sapratusi, ka patiešām ikdienas darbam ir liela nozīme. Tā nav tikai dzīšanās pakaļ naudai un dzīves nodrošināšanai. Darbs ir mūsu ikdiena un pamata krāsa ikdienas noskaņojumam. Tikai tagad manai pūces dabai nav nekādu problēmu mosties katru dienu 6:32 un darbā pavadīt 10h bez pārtraukuma. Kāpēc? Jo man NEKAD nav gana. Kāpēc? Jo es mīlu savu darbu.
4. Mīli savus tuviniekus. Ļaujies apskāvieniem, komplimentiem, laikam kopā ar viņiem. Zinu, cik ļoti mums aukstajiem, Padomju Savienības skartajiem latviešiem ir atvērties, uzrunāt svešiniekus, lūgt palīdzību, sniegt komplimentus, nebaidīties teikt “es Tevi mīlu” un paust savas emocijas. Bet ir tik ellīgi labi skaļi smieties vai raudāt, kad sirds pilna. Teikt, ko jūti, just mīļoto siltumu, ļauties būt vājiem vai muļķīgiem. Mums nav nepieciešams pieaugt ne 20, ne 50 gadu vecumā. Dzīve ir spēle, neskatoties uz nelaimēm un likstām, un tā ir dzīvojama tikai vienu reizi. Tad kāpēc Tu dzīvo vienā līnijā? Arī skumjas un nelaimes ir emocijas, kas izkrāso mūsu ikdienu. Nebaidies no dzīves pa kalniem un lejām.
5. Esi aktīvs par to, kas notiek Tev apkārt. Nav noslēpums, ka Turcija ir mana sirds zeme, jo man bija tā laime pusgadu tur dzīvot un mācīties un iemīlēt dabu, krāšņos cilvēkus, iepazīt islāma kultūru un tradīcijas. Un tāpēc man sirds dreb redzot visu to, kas tur notiek. Un zini, latvieti?! Mēs neesam tālu no šīs situācijas, jo acīmredzot politiskā aktivitāte mums nozīme tik pat maz, cik melns aiz naga, un mums ir absolūti vienalga, kas rīko mūsu ikdienu. CVK statistika man rāda, ka 2013. gada pašvaldību vēlēšanās Gulbenes novadā nobalsojuši 36,39% . Šādi mēs aizdzīvosimies līdz dienām, kad pie varas ne tikai Rīgā, bet arī pie mums un visā Latvijā būs korumpēti Kremļa pavalstnieki un tad ko? Baltijas ceļš un Barikādes kaķim zem astes? Šeit sirdi plosošs ieskats 18 minūšu garumā Turcijā notiekošajā – http://bit.ly/ZW6Nh7.Vai tas ir tas, ko mēs vēlamies arī sev?
Turcijas iedzīvotāji ar savu politisko neaktivitāti “ievēlēja” esošo varu, kas ir korumpēta un lēnā garā vēlas Turciju pārveidot par absolūtu islāma kontrolētu valsti, kā arī pārdod tās zemi bagātiem investoriem, kas, piemēram, Gezi parku Stambulas centrā vēlas padarīt par lielu iepirkšanās centru. Nemākot risināt piketu un iedzīvotāju nemierus, Turcijas premjerministrs Erdogans pieteica “karu” saviem pilsoņiem. Bet visu pārējo Jūs noteikti esiet gan redzējuši, gan dzirdējuši masu saziņas līdzekļos.
Mans mīļais, Gulbenieti, esi mīlošs un atvērts. Aizver acis un ieklausies savā sirdsbalsī. Pieņem lēmumus, sekojot savam iekšējam aicinājumam, jo, piemēram, šis ceļš mani ir aizvedis tur, kur es esmu šobrīd. Mājā okeānā krastā, sapņu darbā un absolūtā mierā pašai ar sevi. Un ne ar naudu es to visu ieguvu. Bet gan ar labām domām, labiem darbiem, labestību pret apkārtējiem cilvēkiem, nebaidīšanos no darba un mērķtiecību, sekojot savai sirdsbalsij, esot reizēm egoistiskai un dzīvojot saskaņā ar sevi. Un lai arī kādi pienākumi Tevi nevajātu, mēs visi varam savu dzīvi dzīvot laimē, jo tie mazie sīkumi Tev apkārt, ir tie, kas izkrāso Tavu dzīvi pareizajos laimes toņos.
Esmu spontāni un emociju vadīta nopirkusi vairākas lidmašīnu biļetes. Tāpēc jau pēc div-ar-pus nedēļām sēdīšos gaisa transporta līdzeklī un lidošu uz San Francisko. Tad Vāciju. Un tad laimīgā mēnesī-ar-pusi būšu atpakaļ mīļajā Latvijā. Ja gribi mani sapērt par manu vieglprātību, vai apspriest dzīves stilu un laimes meklējumus, es būšu rokas stiepiena attālumā un vienmēr priecīga par sarunu ar krūzi kafijas. Bet tad, jau septembra sākumā došos atpakaļ savā dzīves ekspedīcijā – caur Turciju uz Jaunzēlandi. Un tad, mana sirds vien zina, kur ceļi vedīs tālāk. Jo es vēl joprojām neesmu pārstājusi interesēties par pasauli un to, cik apaļa tā īsti ir.
Sauli Tev, Gulbenieti, un lai lustīga dārzu apsaimniekošana! Bet par to, kā man gāja Okeānijas paradīzē – Samoa – vari lasīt manos ceļojuma pierakstos: http://nezkur.wordpress.com/
Tava Linda.
