Vēl viena šai pusei raksturīga iezīme – daudzviet (un gribas teikt – visur) izvietoti Turcijas un Ziemeļkipras karogi – pat starp pāris nepadzīvotām ēkām. Tas liek domāt par to, cik nozīmīga vai varbūt nepārliecināta ir iedzīvotāju piederības sajūta šai salas pusei.
Turku kipriešiem ir sava valūta – turku lira, bet norēķināties šeit var arī ar eiro, ko lieto grieķu pusē (1 EU = 2,38 TRY). Tiesa, atlikumu jums izdos vietējā valūtā.
Kirēnija
No visiem pieciem Ziemeļkipras reģioniem tuvāk esam izlēmušas iepazīt krāsaināko – venēciešu ostas – pilsētu Kirēniju, ko turki sauc par Girni.
Kirēnija ir pilsēta ar senu vēsturi – 10.gadsimtā pirms mūsu ēras to dibinājuši Aheijas iedzīvotāji. Viņi šo nosaukumu pilsētai devuši par godu kalnam, kas atrodas dzimtenē Grieķijā.
Cita leģenda gan vēsta, ka pilsētas pirmie iedzīvotāji bijuši feniķieši, kas 9.gadsimtā pirms mūsu ēras piekrastē izveidojuši tirdzniecības ostu. Atrazdamās svarīgu jūras tirdzniecības ceļu krustpunktā, antīkajos un viduslaikos šī pilsēta ieņēmusi ietekmīgu stāvokli.
Iebraucēju pirmais iespaids – klusa, sakopta pilsēta, kur balti krāsotās mājas piekrastes zonā diezgan līdzeni izklājušās līdz pat Kirēnijas kalnu pakājei. Pastaigājoties pa šaurajām ieliņām, gan pamanām, ka iekšējos pagalmos māju sienas daudzviet tā arī palikušas nekrāsotas, dabiskā cementa krāsā. Pilsētas senajā daļā joprojām ir saglabājušās daudzas vēsturiskas celtnes, kas redzētajam piešķir īpašu noskaņu.
Zinām, ka, esot Kirēnijā, vispirms jāapskata venēciešu osta, kas skaisti iekļāvusies pakavveida līcī. No visām pusēm to ieskauj venēciešu un osmaņu laikā celtas akmens mājas. Ēkas, kur agrāk atradās muitas iestādes un preču noliktavas, tagad pārvērtušās par mājīgām kafejnīcām, restorāniem un viesnīcām. Jahtas un zvejas kuģu masti šūpojas viļņos tieši pie kafejnīcu terasēm. Ostas īpatnais izliekums to padara viegli pārredzamu, tāpēc tā šķiet ļoti apdzīvota. Gribas teikt – tieši te kūsā Kirēnijas dzīve. Daudzie burinieku masti, kā arī kuģu masīvie korpusi viegli ļauj iejusties senatnes noskaņās.
Viena no Kirēnijas iespaidīgākajām vēsturiskajām būvēm ir cietoksnis, dēvēts arī par Kirēnijas pili, kas neticami labi saglabājusies līdz mūsdienām. Iespaidīgos mūrus pilsētas aizsardzībai no pirātiem un citiem iebrucējiem 7.gadsimtā cēluši bizantieši. 12.gadsimtā cietoksni pilnveidojis Ričards Lauvassirds, bet 16.gadsimtā vēl paplašinājuši venēcieši. Pārbūves darbu rezultātā cietokšņa iekšpusē nokļuvusi arī Sv.Georga bizantiešu baznīca. Pēdējo uzbrukumu cietoksnis piedzīvojis 1765.gadā. Angļu laikā tur ticis ierīkots cietums, bet pēc tam – policistu kazarmas.
Plaša panorāma uz ostu, pilsētu, kalniem un jūru paveras no cietokšņa mūru augšas, no četriem vareniem akmens torņiem, kas izbūvēti taisnstūra pagalma galējos punktos.
Cietoksnī izveidoti arī dažādi muzeji. Viens no tiem – Cietuma muzejs – stāsta par savulaik gūstā turētajiem un sodītajiem Templiešu ordeņa bruņiniekiem, par Kipras karaļa Petera I (1328-1369) vasali, bruņinieku Džonu Viskonti, kā arī par tā paša karaļa Petera I mīļāko, kuru tur ieslodzījusi karaliene Eleonora. Ekspozīciju spilgti papildina senā moku kambara rīki.
Turpat blakus Antīkā kuģa muzejā iespējams aplūkot Maķedonijas Aleksandra laika kuģa vraku. Tā vecums ir vairāk nekā 2300 gadu. 1970.gadā amerikāņu zinātnieki to atrada jūdzes attālumā no Kirēnijas krastiem un izcēla virspusē ar visu kravu – galda piederumiem, amforām, pilnām ar mandelēm, u.c. Tiek uzskatīts, ka tas ir pasaulē vecākais atrastais kuģa vraks.
Vēstures cienītāji senatnes elpu sajutīs, arī apmeklējot augustīniešu klostera drupas – Bellapais abatiju, kā arī Sv. Hilariona bizantiešu cietoksni vai pili, kas atrodas kalnos, augstu virs Kirēnijas pilsētiņas.
Viduslaiku gotikas paraugs Bellapais abatija atrodas divdesmit minūšu brauciena attālumā no Kirēnijas, kalnu ciematiņa pašā vidū. Zināms, ka tā dibināta 1200.gadā, tās pirmie iedzīvotāji bijuši benediktiešu mūki. Vēlāk no Palestīnas ieradušies augustīniešu mūki, kuri valkājuši baltus apmetņus ar kapucēm, tāpēc abatija dēvēta par Balto abatiju. Tās īstais nosaukums gan bijis Miera abatija. Kopš 14.gadsimta, kad abatija tika sagrauta, neviens nav izrādījis īpašu interesi par tās atjaunošanu kādreizējā izskatā. Tikai Otrā pasaules kara beigās angļi atklāja, ka Bellapais abatija ir vērtīgs viduslaiku piemineklis, un to sakopa tā, lai varētu rādīt tūristiem. Šodien Bellapais abatijā apskates vērtas ir gotiskā stila arkas, kā arī 13.gadsimtā celtā baznīca.
Lai nokļūtu pie Sv. Hilariona bizantiešu pils, no Kirēnijas jāveic sešus kilometrus garš ceļš pa Bespamarkas kalnu serpentīnu. Tā pašlaik ir vienīgā Kirēnijas kalnos pieejamā un kaut cik saglabājusies pils, ko nevar teikt par Kanataras un Buffavnento pilīm, kas tika sagrautas turku-grieķu kara laikā.
Sākotnēji tā celta kā baznīca uz svētā Hilariona kapa, vēlāk pievienots klosteris. Turpmākajos pastāvēšanas gados tā pārbūvēta par cietoksni, lai aizstāvētos pret arābu uzbrukumiem. Kad 12.gadsimta beigās to iekaroja angļi un Kiprā pie varas nāca Luzinjānu dinastija, sākās pils modernizācija un tā pilnībā tika pārvērsta par karaļa apartamentiem.
Tā kā pils celta uz kalna nogāzes, tās teritorija izkārtota trīs līmeņos. Ārējā bijis izvietots garnizons un zirgu staļļi, vidējā – karaļa galms, dzīvojamās ēkas svītai un kazarmas, kā arī bizantiešu baznīca. Augšējā līmenī, protams, karaļa pils. Pils teritorijā iekārtotas vairākas ekspozīcijas, kas iepazīstina ar tālaika dzīvi.
Interesanti, ka šī cietokšņa apmeklējums iespaidojis arī Voltu Disneju, kurš pils siluetu un motīvus izmantojis zīmējumos multiplikācijas filmā „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”.
Atceļā vēl atgriežamies Kirēnijā, lai pastaigātos pa vecpilsētas šaurajām ieliņām. Tad arī pārliecināmies: patiešām – Kirēnija ir Kipras Lasvegasa! Te koncentrējušies desmitiem spēļu namu, starp tiem tādi, kas piedāvā spēlēt pokeru, blekdžeku un amerikāņu ruleti, kā arī milzums spēļu automātu. Šādas izklaides iespējas pieejamas arī viesnīcās, turklāt – ne tikai viesnīcu iemītniekiem. Uz Kirēniju brauc vieglas peļņas tīkotāji no Turcijas, Izraēlas un pat kiprieši-grieķi – lai vinnētu miljonu, vai arī – lai zaudētu pēdējo monētu. Vēl pusnaktī atvērti neskaitāmi restorāni, krogi un kazino, kas man ir vislielākais pārsteigums. Zinu, ka Turcijā kazino aizliegti ar likumu. Bet te, kur arī ir islāma zeme, tiem atļauts darboties?
Kā saprotu, islāma izpausmes te ir ne tik acīm redzamas kā citās zemēs. Šeit reti kura sieviete staigā lakatā. Pavērojot cilvēkus, redzams, ka viņu dzīve rit nesteidzīgi – tā izpaužas turku mentalitātei raksturīgā vajadzība pēc lēnīgas kopā pasēdēšanas un papļāpāšanas. Uz ielas gan pārsvarā redzami nelielos bariņos pulcējušies turku vīrieši, kuri, slinki sarunājoties vai vienkārši klusējot, vēro garāmgājējus, protams, tūristus.
Ko dara sievietes? Viena daļa strādā, citas – audzina bērnus, vēl citas – kādas draudzenes mājās lēnīgi malko tēju un pļāpā par šo un to.
