Māsas Teperes no Tirzas – divdesmit vienu gadu vecā Diāna, deviņpadsmit gadus vecā Rasma un septiņpadsmit gadus vecā Marija – līdzinās dzirkstošām brīnumsvecītēm, kas savu jaunības enerģiju, dzīvesprieku un pozitīvo attieksmi pret visu, kas notiek apkārt, izdzirksteļo uz visām pusēm.
Stāstot par sevi, māsas steidz papildināt cita citu, tāpēc vārdi un teikumi gluži kā strauts laužas brīvībā. Meitenes labprāt iesaistās dažādās aktivitātēs. Arī Līgo vakarā māsas izdziedās līgodziesmas un rotāsies ar pašu rokām darinātiem vainagiem, kuros būs trejdeviņas jāņuzāles. Kopā ar citiem līgotājiem viņas sagaidīs saullēktu un mazgās muti rīta rasā, izbaudot šīs nakts vienreizīgo burvību. Netiks aizmirstas arī senās tradīcijas, kad meitas ar vainagu palīdzību zīlēja nākotni, metot vainagus upē vai augstu ozolā. Vasaras skaistākie svētki māsām iesāksies ar vasarīgiem sporta pasākumiem. „Mums patīk šie svētki, kad visa pasaule zied,” saka vidējā māsa Rasma.
Ļoti gaida svētkus
Māsas cita citu ļoti žēlo un lutina. „Man šķiet, ka es jaunāko māsu ļoti lutinu un žēloju. Kad piektdienās un sestdienās braucu uz Smilteni, kur neklātienē mācos par juriskonsultu Baltijas starptautiskajā akadēmijā Smiltenes filiālē, vedu Mariju uz veikaliem, abas aizejam uz kafejnīcu iedzert tēju un apēst kādu kūciņu. Reizēm gan jokojot bilstu, ka viņa manu labestīgo sirdi nenovērtē,” saka Rasma. Viņa un Diāna Tirzas pamatskolā strādā kā brīvprātīgie palīgi skolotājiem. Rasma galvenokārt ir saistīta ar novadpētniecības muzeju, bet Diāna vada mājturības pulciņu meitenēm. Šī darbošanās skolā ir saistīta ar biedrību „Kāpnes”. „Ja vien ir iespējams, esam gatavas visur iesaistīties. Rasma un Marija šobrīd darbojas Tirzas kultūras nama jauniešu teātra studijā. Visas trīs māsas dzied Tirzas sieviešu korī „Tirzmalietes” un vokālajā ansamblī „Odziņas”. Marija dejo arī Tirzas jauniešu deju kopā, bet Diāna papildina Lizuma kultūras nama jauktā kora sastāvu. Ar ārkārtīgi lielu nepacietību māsas gaida Dziesmu un deju svētkus Rīgā. Diānai tie būs otrie, bet abām jaunākajām māsām – pirmie. „Mēs esam tik laimīgas un priecīgas, ka piedalīsimies tajos, lai gan nebūs viegli, bet galvenais ir neaprakstāmās sajūtas. Kā mēs gaidām svētkus!” vienā balsī izsaucas māsas.
Kopīgi nedarbi
Diāna, kurai pieder vecākās māsas gods, neslēpj, ka ir tik labi, ja ir māsas, uz kurām jebkurā brīdī var paļauties, kā arī kopā pastrādāt dažādus nedarbus, un tos kopīgi atcerēties. „Vienu bērnības nedarbu -, kā mēs spēlējām zobārstus, atcerēšos visu mūžu. Protams, zobārste biju es. Ar knaģi, ko izmanto aizkaru piestiprināšanai pie stangas, mēģināju Rasmai izraut zobu, bet asais knaģis trāpīja smaganās. Rasma aizskrēja pie mammas sūdzēties, bet man nācās taisnoties, kā tas gadījies,” viņa atceras. Jaunākā māsa Marija, kurai vecākās māsas augustā iecerējušas sarīkot trakulīgu jubilejas ballīti, jo 18 gadi taču cilvēka mūžā ir tikai vienu reizi, piebilst, ka bērnībā itin bieži lēkušas laukā pa mājas logiem, lai gan mamma to stingri aizliegusi. „Labi, ka dzīvojam pirmajā stāvā,” smejas Marija.
„Ir labi, ka mums nav liela gadu starpība, jo tas vieš sajūtu, ka tu nekad neesi viena. Tagad, kad Diāna dzīvo Lizumā, vairāk esmu kopā ar Mariju. Jūtamies kā labākās draudzenes,” stāsta Rasma.
Vienīgais bija plovs
Vecākā māsa Diāna priecājas, ka Rasma no raksturā klusās meitenes ir kļuvusi par atvērtu un sabiedrisku būtni, kas nepieciešamības gadījumā spēj parādīt kareivīgo raksturu un „radziņus”. „Savulaik klusa biju tāpēc, ka visiem biju mazā Rasmiņa, jo Tirzas pamatskolā sāku mācīties piecu gadu vecumā. Man padevās matemātika, tāpēc pat vecākajai māsai palīdzēju risināt uzdevumus. Patika pret matemātiku pamatskolā nebija tik izteikta, bet Gulbīša vidusskolā, pateicoties skolotājam Jānim Ļoļānam, es iemīlēju matemātiku. Dzīvoju skolas internātā, tāpēc katru dienu pēcpusdienā, kad mācību stundas bija beigušās, kopā ar viņu risinājām dažādus matemātikas uzdevumus,” stāsta Rasma. Arī Diāna savulaik mācījusies Gulbīša vidusskolā, tad turpinājusi apgūt kultūras menedžmentu Rīgā Alberta kultūras koledžā. „Es līdz ar vidusskolas kursu gribēju apgūt arī profesiju, tāpēc izvēlējos Smiltenes Valsts tehnikuma profesionālo vidusskolu, kur otro gadu apgūstu pavāra palīga arodu. Pēc pamatskolas īsti nezināju, kur mācīties. Radās iespēja aizbraukt uz Smilteni un izdarīt izvēli,” bilst Marija. Diāna atzīst, ka par jaunākās māsas lēmumu bijusi šokā. „Vienīgais, ko Marija mājās gatavoja, bija plovs, bet pat to viņa neprata pagatavot kā pienākas, jo rīsi bija cieti un gaļa – sīksta,” smejas Diāna.
Rokas stiepiena attālumā
Māsas mēdz pasapņot arī par nākotni. Piemēram, Marija domā par lielu māju, kurā dzīvos viņa ar vīru, apkārt skraidīs bērni. Šajā mājā vieta būs arī Rasmai, kura strādās savā juridiskajā birojā, bet Diāna nākotni saista ar kultūras jomu un ir gatava vēl papildināt zināšanas. „Mēs tik daudz nozīmējam cita citai, ka arī dzīvē gribam būt rokas stiepiena attālumā, jo bija laiks, kad mācību dēļ satikāmies tikai nedēļas nogalē. Mēs zinām, ka kopīgi pastrādāsim vēl daudz trakulību, izdziedāsim simtiem dziesmu, izdejosim simtiem deju un nospēlēsim simtiem lomu, jo it visā mūs atbalsta vecāki. Vai tad mēs varam būt citādākas?” uzskata māsas.
ko par māsām
saka citi
Tirzas pamatskolas direktore Svetlana Ziepniece: – Māsas ir ļoti ģimeniskas, jo šajā ģimenē ir ļoti izteikta ģimeniskuma sajūta, ko nevar nepamanīt, skatoties uz viņiem visiem kopā. Vienmēr esmu apbrīnojusi šo meiteņu attiecības tieši ar tēti, protams, arī ar mammu. Tas jau pats par sevi. Māsas ir ļoti atvērtas, no viņām staro gaišums un gatavība iesaistīties arvien jaunos pasākumos, meklējot arvien jaunu sevis piepildījumu. Uz māsām vienmēr var droši paļauties, jo viņas ir ļoti atbildīgas. Par to, ko meitenes dara, varam būt droši, ka viss būs vislabākajā kārtībā. Vispozitīvākajā nozīmē viņām piemīt savas dzimtās vietas mīlestība.
Tirzas kultūras nama vadītāja Alda Alberte: – Māsas darbojas arī tautas nama jauniešu teātra studijā. Viņas ar nepacietību gaida mēģinājumus un pašas interesējas, kad tie atkal notiks. Viņas uz tiem nav īpaši jāuzaicina. Tas ir liels no svara. Māsas arī dzied un dejo. Ja visi jaunieši būtu tādi! Jo cilvēks, kurš piedalās pašdarbībā, dzīvo divas dzīves, viņam ir plašāks redzesloks, viņš pats bagātina sevi. Ir ļoti būtiski, ka jaunieši piedalās mākslinieciskajā pašdarbībā, ka viņi prot tam atrast laiku. Māsas to prot. Rakstnieks Rūdolfs Blaumanis ir teicis: „Nenositiet laiku ar blēņām! Jaunībā – jāstrādā!”.
