Beļavas pagasta piemājas saimniecības „Sviķi” saimniece Lilija Reveliņa ir nobažījusies par to, kāda nākotne sagaida tās mazās lauku saimniecības, kas pienu patērētājiem piegādā pa tiešo, jo ir jāpilda arvien vairāk atskaišu, kas ražotājam prasa pārāk daudz laika.
Prasības „spiež” pie zemes
„Piekrītu, ka produkcijai, ko pārdodam pircējiem, ir jābūt kvalitatīvai. Saimniecībā, kas nodarbojas ar piena lopkopību, ir jābūt piena dzesētājam, jābūt tīrām govīm, kvalitatīvai lopbarībai, kārtīgai lopu novietnei, bet diemžēl ārkārtīgi daudz laika prasa dažādu dokumentu aizpildīšana. Ja dokumenti nav kārtībā, tad netiek izdota tiešās tirdzniecības atļauja. Ir noteikts, ka gadā varu pārdot klientiem pienu piešķirtās tiešās tirdzniecības kvotas robežās, lai gan pieprasījums šodien ir daudz lielāks. Noteikto tiešās tirdzniecības kvotu gadā pārsniedzu vismaz par divām tonnām (šai saimniecībai kvotas daudzums ir 6954 kilogrami, izpilde šobrīd ir 97 procenti – red.), jo cilvēki labprātāk izvēlas dzert īstu pienu, nevis pirkto, kas gatavots no piena pulvera. Tas nozīmē, ka man katram pircējam jāraksta stingrās uzskaites pavadzīme vai kvītiņa, vai arī jāizsniedz kases aparāta izdrukāts čeks. Šī prasība rada problēmas, kas var mudināt atteikties no tiešās tirdzniecības,” Lilija ir neizpratnē. Viņa neslēpj, ka cilvēku materiālā situācija īpaši ziemā, kad pilsētā ir lieli maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem, nav iepriecinoša, tāpēc piens bieži vien pircējiem tiekot dots uz parāda. „Vai tad man arī stingrās uzskaites pavadzīmē tad būs jāraksta „uz parāda”? Cilvēkiem ir smagi materiālie apstākļi, tāpēc viņiem ir jāpalīdz. Katru gadu tiek noteiktas aizvien stingrākas prasības, kas mazos zemniekus burtiski „spiež” pie zemes. Ja izvirza prasības par stingrās uzskaites pavadzīmēm un kases čekiem, tad lai mazajiem zemniekiem uzdāvina kases aparātus. Es saprotu, ka Eiropa grib atvērt vēl lielāku tirgu, no tā izspiežot mazās saimniecības,” uzskata L.Reveliņa.
Atšķirība ir uzskaitē
Lauksaimniecības datu centra Ziemeļaustrumu reģiona vadošā speciāliste Nora Klūga bilst, ka ir zinoša par „Sviķu” saimnieces sašutumu, tomēr norāda, ka prasības saistībā ar tiešās tirdzniecības kvotām ir jāievēro. „Saimniecība var pārdot tādu piena daudzumu, kādu paredz tiešās tirdzniecības piena kvotas. Tās var būt ne tikai 5, bet arī 20 un vairāk tonnas piena. Atšķirība ir uzskaitē. Ja tiešās tirdzniecības piena kvota ir lielāka par 5 tonnām, tad ir jāveic citādāka uzskaite. Ir jāuzskaita saražotā, pārdotā, pārstrādātā un pašu patērētā piena daudzums un jāpilda tiešās tirdzniecības piena kvotu uzskaites žurnāls. Ja tiešajā tirdzniecībā pārdot tikai 5 tonnas, tad nav jāveic ieraksti tiešās tirdzniecības piena kvotu uzskaites žurnālā, bet parastā piezīmju kladē var ierakstīt, cik litru piena izslaukts, cik litru pārdoti. Noteikti ir jābūt uzskaitei par darbībām ar piena kvotām,” skaidro N.Klūga. Speciāliste uzsver, ka jebkurā gadījumā par pārdoto pienu ir jābūt arī stingrās uzskaites kvītīm. „Piemēram, cilvēkam, kurš iegādājas pienu tiešajā tirdzniecībā, piena ražotājs var rakstīt vienu stingrās uzskaites kvīti par visu mēnesi, nevis katru reizi. Nav tādas prasības, ka kvīts jāraksta katru reizi. Par katru pārdoto piena kilogramu ir jābūt pretim dokumentam,” uzsver N.Klūga. Atskaites par tiešajā tirdzniecībā pārdoto pienu jāiesniedz datu centram par pirmo pusgadu uz 1.oktobri. Gada deklarācija jāiesniedz līdz 15.maijam par visu kvotas gadā realizēto pienu. Šobrīd ir atjaunota arī piena kvotas noma.
Galgauskas pagasta zemniece Līksma Markova uzskata, ka nav nekādu problēmu, ja tiek ievērots tiešās tirdzniecības piena kvotu daudzums.
Produkcijai jābūt kvalitatīvai
„Pārtikas un veterinārais dienests pārbauda, vai piena ražotājam ir tiešās tirdzniecības kvota un ir tirgošanas atļauja. Tas nozīmē, ka ir jābūt pārbaudītai piena kvalitātei. Pārbaudām, kā tiek ievērota higiēna tirdzniecības vietās, kāda ir piena uzglabāšanas temperatūra, tīrība un tamlīdzīgi,” skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta pārtikas inspektore Ārija Ločmele. Veicot pārbaudes, tiekot konstatēti dažādi pārkāpumi. Esot tirgotāji, kuri visu ievērojot ļoti strikti, bet esot arī tādi, kuri dienesta prasības uzskatot par nevajadzīgām. „Domāju, ka higiēna, pārtikas uzglabāšana un kvalitāte ir tie faktori par kuriem vajadzētu uztraukties tieši pašam produkcijas pārdevējam. Ja pircējs vienreiz iegādāsies nekvalitatīvu produktu, viņš to otrreiz vairs nepirks. Katra ražotāja pienākums ir piegādāt veselībai drošu pārtikas produktu,” uzsver inspektore.
Tā ir mūsu izvēle
Kopā ar teļiem „Sviķu” saimniecībā kopumā ir 35 liellopi. Prāvs piena daudzums tiek izdzirdīts arī jaunlopiem. „Lai nākotnē izaugtu laba piena govs, teļus ar pienu dzirdam vismaz sešus mēnešus. Mums gan Pārtikas un veterinārais dienests norādīja, ka teļus ar pienu var dzirdīt tikai divus mēnešus, vienā reizē teļam dodot divus litrus piena. Ja dienā izdzirdīšu tikai četrus litrus piena, kas no tādiem teļiem izaugs? Mums ir jādomā, kā izaudzēt labu ganāmpulku, jo tā ir mūsu izdzīvošana laukos,” spriež Lilija. Savulaik saimniecība pienu nodevusi arī pārstrādei, bet no tā atteikusies, uzskatot, ka laboratorijas, kur tiek veiktas piena analīzes, strādā galvenokārt pārstrādātāju, nevis zemnieku interesēs. „Tā ir mūsu izvēle, strādāt laukos. Esam to gatavi darīt arī turpmāk, lai cilvēkiem piedāvātu kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju. Vienīgā problēma – ārkārtīgi lielā birokrātija,” piebilst L.Reveliņa.
