Svētku pasākumi
12. jūlijā pulksten 19.00 varēs baudīt jaunā muzikālā projekta “Normunds Jakušonoks & Tipa orķestris” koncertu. Pēc koncerta notiks strūklakas atklāšana un varēs noskatīties filmu “Sapņu komanda 1935” āra kino seansā.
13.jūlijā pulksten 9.00 Lejasciema centrā amatnieku tirdziņš, dažādas radošas un izklaidējošas aktivitātes lejasciemiešiem un viesiem. No pulksten 12.00 tiks atklāts koka ceļrādis Pienotavas kalnā (ar folkloras grupu “Smaržo siens”), sienas gleznojums pie vecās pagastmājas (kopā ar Lailu Uisku un mīmiem), āra trenažieru laukums mazajā sporta laukumā (kopā ar ielu vingrotājiem no “Gulces Gēna”). No pulksten 14.00 – izstāde muzejmājā par Lejasciemu cauri laikiem, kā arī tikšanās ar vietējiem dzejniekiem Irisu Puidzi, Ilonu Vītolu, Arvi Degumu bibliotēkā. Pulksten 19.00 – pašdarbnieku koncerts “Lejasciems – tavs un mans” kopā ar Iru Dūdumu, tautas sadziedāšanos un īpašiem šī vakara diriģentiem. Pulksten 21.00 – balle kopā ar grupu “Vēja runa”.
14.jūlijā pulksten 14.00 kapusvētki Lejasciema kapsētā.
Lejasciems šogad svinēs 140 gadu jubileju. Pagasta svētki ar dziesmām, dejām un dažādām citām aktivitātēm tiks svinēti no 12. līdz 14.jūlijam, un ciemos tiks gaidīts ikviens. Svētku pasākumu laikā pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centrā būs skatāma arī izstāde “Lejasciems – miests, pilsēta, pagasta centrs”, kurā būs atspoguļota Lejasciema vēsture cauri laiku lokiem, kā arī mūsdienu Lejasciems skaistās fotogrāfijās.
Lejasciems ir veidojies skaistā un interesantā vietā – Tirzas un Gaujas upju satekā, un tā vēsture ir sena un notikumiem bagāta. 1856.gadā Kroņa Lejasmuižas zemes sāka dalīt apbūves gabalos un šeit sākusies intensīva apbūve. “Lejasciema teritorijā zeme ir diezgan trūcīga, smilšaina, kā tas mēdz būt upju krastos, tādēļ šeit vispirms strauji sāka veidoties plostnieku un mežcirtēju apmetne un tad attīstījās arī apkalpojošā sfēra – drīz vien Lejasciems bija ļoti rosīgs amatnieku un tirgotāju ciematiņš. 1873.gadā Lejasciemam tiek piešķirtas miesta tiesības. Kādi tikai amatnieki un rūpali šeit nav bijuši – sedlinieks, pulksteņu meistars, podnieks, bijuši arī fotodarbnīcas, frizētavas, ceptuves, “fruktvasera fabrika” jeb augļūdeņa ražotne, nemaz nerunājot par šuvējiem, kurpniekiem, bija arī savs skārnis, sava lopkautuve. Katrā mājā kaut kas notika un darbojās! Lejasciemā risinājās arī plaši gadatirgi, uz kuriem sabrauca ļaudis no malu malām. Ne jau velti arī bibliotekārs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš izvēlējās Lejasciemu par vietu savai darbībai. Uz Lejasciemu ar savu bibliotēku un grāmatu sietuvi viņš pārcēlās 1892.gadā. Šeit atvēra arī grāmatu veikalu. 1892.gads, kad J.Misiņš ar savām grāmatām pārnāca uz Lejasciemu, tiek uzskatīts arī par Lejasciema bibliotēkas dibināšanas gadu, jo J.Misiņš deva grāmatas lasīšanai arī vietējiem iedzīvotājiem,” stāsta Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Inta Balode. Miests arvien auga un attīstījās. 1895.gadā Lejasciemā iesvētīja arī jauno, gaišo mūra baznīcu, kas tika uzcelta pēc ievērojamā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta. Šī nebija pirmā baznīca Lejasciemā, taču iepriekšējās visas ir bijušas koka būves. Diemžēl 1944.gadā baznīca tika daļēji sagrauta un nodedzināts tornis, bet sešdesmito gadu sākumā tā tika saspridzināta pilnībā un atjaunota vairs netika.
Mazākā Latvijas pilsēta
Lejasciems savulaik bijis arī mazākā Latvijas pilsēta ar aptuveni 500 iedzīvotājiem. Pilsētas tiesības Lejasciemam tika piešķirtas 1928.gada 7.februārī, pat nedaudz ātrāk nekā Vecgulbenei. Lejasciemam bija arī savs ģerbonis – zils baļķis, kas simbolizēja Gauju, uz zelta lauka, kas simbolizēja druvas. “Tik tālu Lejasciema vēsturē ir augšupejoša līnija, bet tad sakarā ar dzelzceļa būvi, kas Lejasciemam diemžēl gāja garām, un ar plostniecības samazināšanos un citu transporta veidu attīstību, Lejasciems no aktīvās un mutuļojošās augšupejas palika nedaudz malā, arī iedzīvotāju skaitam vairs nebija tendences palielināties un pilsētiņas tiesības Latvijas valdība Lejasciemam nolēma atņemt. Tiesa, gadiem ejot, Lejasciema centra iedzīvotāju skaits būtiski nav mainījies – apmēram 500 iedzīvotāju šeit ir dzīvojuši visu laiku,” stāsta I.Balode. Kļūdaini tiekot uzskatīts, ka pilsētas nosaukums Lejasciemam tika atņemts tad, kad kara beigās tika sagrauta tā Lejasciema daļa, kas atradās pāri Tirzas tiltam, izrādās, tas notika jau pirms kara – 1939.gada decembrī. Tas lejasciemiešiem bija sāpīgs lēmums, bet vēl lielāku triecienu radīja lielie postījumi Otrā pasaules kara beigās, kad 1944.gada augusta beigās tika sagrauta Lejasciema daļa pāri Tirzas tiltam – jau pieminētā baznīca, tilts, daudzi veikali, mājas, pagasta nams, Labdarības biedrības nams, Draudzesskola. Iznīcinātas tika apmēram trešdaļa svarīgo ēku.
Kolhoza gados Lejasciems atkal pamazām sāka uzplaukt. Šeit bija divi attīstīti kolhozi – “Komunārs” un Raiņa kolhozs. Jāpiebilst, ka 1974.gadā tika apvienoti kolhozs “Druva” un Raiņa kolhozs un “Komunārs” un “Darba cilts”. Šajā laikā tika uzbūvētas daudzas jaunas ēkas, daudzdzīvokļu mājas, fermas. Ļoti laba bija autobusu satiksme. Fotogrāfijas ir kā liecinieces tam, ka autoostā vienlaikus mainās pieci autobusi. Lejasciems turpināja savu attīstību arī vēlākos gados.
1945.gadā pagastā izveidoja Amšu, Lejasciema un Sudalas ciema padomes. 1954.gadā Lejasciema ciemam pievienots Sudalas ciems, 1962.gadā – Dūres ciems, 1977.gadā – daļa Sinoles ciema. 1990.gadā ciems reorganizēts par pagastu.
Skolas ik pēc dažiem
kilometriem
Lejasciema puses ļaudīm vienmēr svarīga ir bijusi izglītība. Bagāta ir arī šīspuses skolu vēsture. Par pirmās skolas dibināšanas laiku ir uzskatāms 1689.gads. Tam apliecinājums ir Ernsta Glika ziņojums par skolu atvēršanu Vidzemē. Par šo vēsturisko faktu atgādina piemiņas akmens, kas atrodas pie Lejasciema vidusskolas un ir atklāts 1989.gadā, atzīmējot skolas 300 gadus.
19.gadsimtā tagadējā Lejasciema pagasta teritorijā atradās vairākas skolas. Kā stāsta I.Balode, pagasta teritorijā vienlaikus bijušas kādas astoņas skolas, ik pēc dažiem kilometriem atkal bijusi skola. Ir pastāvējušas arī privātskolas. 1913./1914.mācību gadā darbu sāka ministrijas skola, kurā nebija jāmaksā skolas nauda. 1919.gadā, padomju varas laikā, šī skola pārdēvēta par darba skolu. 1920.gadā tika atvērta Lejasmiesta vidusskola, kas pastāvēja piecus gadus un tika slēgta līdzekļu un piemērotu telpu trūkuma dēļ. Vidusskolas absolventu vidū bija rakstniece Anna Sakse. Paralēli vidusskolai Lejasciemā darbojās II pakāpes pamatskola. Strādāja arī I pakāpes pamatskola, kas 1928.gadā, kad Lejasmiestam piešķīra pilsētas tiesības, tika pārdēvēta par Lejasciema pamatskolu.
Pēc II Pasaules kara Lejasciemā pamatskola turpināja savu darbību, bet vēlāk pārtapa par 7-gadīgo skolu. Piecdesmitajos gados arī laukos sāka atvērt vidusskolas, un 1950./51.mācību gadā Lejasciema septiņgadīgā skola sāka veidoties par vidusskolu. 1954.gada pavasarī Lejasciema vidusskolā notika pirmais izlaidums, atestātu saņēma pirmie 19 absolventi. 1958.gada janvārī tika uzsākta jaunās skolas ēkas celtniecība. Tās darbos iesaistījās skolas audzēkņi, vecāki un pedagogi. Jaunais skolas nams tika atklāts 1960.gada 18.janvārī.
Pašiem savi dziesmu svētki
Laiku lokiem cauri ejot, Lejasciems vienmēr varējis lepoties ar aktīvu un darbīgu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Šeit ir bijis ļoti daudz un dažādu sabiedrisko organizāciju, biedrību, orķestru, teātru. 1883.gada 15.maijā tika dibināta Lejasciema Labdarības biedrība. 1887.gadā biedrība Tirzas krastā uzcēla jaunu namu ar plašu zāli, skatuvi un palīgtelpām. Šis bija vienīgais un plašākais tautas nams visā Vidzemē, kuru biedrība cēlusi par saviem līdzekļiem. Nākamajā gadā biedrības nams nodega, bet pēc kāda laika tika uzbūvēta jauna ēka, kura ilgus gadus kalpojusi Lejasciema sabiedrībai. Lejasciemieši var būt lepni, ka 1939.gada 13.augustā šeit notika 1.Lejasciema novada dziesmu svētki, kas vienlaikus bija arī 7.Valkas aizsargu pulka Lejasciema nodaļas 20 gadu pastāvēšanas svētki. Šie bija grandiozi svētki ar plašu programmu un lielu dalībnieku skaitu. Svētkos piedalījās 30 kori no dažādām Latvijas vietām. Arī paši lejasciemieši bijuši lieli dziedātāji, šeit bija dziedāšanas biedrība “Dziesmu gars” un strādāja slavens diriģents Alberts Mucenieks. Un kur tad vēl teātra mīļi! “Trīsdesmitajos gados Lejasciemā darbojās slavens režisors Jānis Jansons. 15 gadu laikā, kamēr viņš vadīja dramatisko kolektīvu, tika iestudētas apmēram 45 vairākcēlienu lugas, tātad vidēji trīs lugas gadā un dramatiskajā kolektīvā darbojās apmēram 50 cilvēki,” stāsta I.Balode.
Runājot par vēstures liecībām, Lejasciemā nav ne piļu, ne aleju, ne muižas ēku, ne dzirnavu dīķu, ne arī vairs baznīcas, bet Lejasciems var lepoties ar saviem cilvēkiem un tādu ir daudz – novadpētnieks Jānis Kučers, valodniece Maiga Putniņa, literatūrfilozofe, rakstniece Zenta Mauriņa, rakstniece Anna Sakse, dzejniece Tirzmaliete, dzejnieks Roberts Eidemanis, novadpētnieks, pedagogs Zelmārs Lancmanis, zinātnieki – Maija Kūle, Andrejs Lūsis, Tālivaldis Zemzaris, Jānis Grāvītis, Ruta Muceniece, aktieri – Kārlis Sebris, Ansis Tipāns, komponists Helmers Pavasars. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.
