Lauma Ozola, Gulbenes mūzikas skolas orķestra dalībniece:
Mēģinājumi rit pilnā sparā un jau pēc dažām dienām sāksies gaidāmie, lielie svētki. Dziesmu un deju svētki manos 19 gados būs jau ceturtie, esmu piedalījos gan skolēnu, gan arī lielajos svētkos! Atceros savus pirmos dziesmu svētkus – pabeidzu 4.klasi un bija jābrauc ar deju kolektīvu uz Rīgu. Tolaik vēl īsti nezināju, kas ir šie svētki. Atceros, ka mamma stāstīja, kas un kā notiks. Toreiz man tas vairāk bija kā “plezīrs”! Gadiem ejot, sapratu kas ir šie svētki. Tā ir brīnišķīga nedēļa kopā ar kolektīvu, ar cilvēkiem, ar kuriem kopā ir piedzīvots daudz un strādāts pamatīgi. Tās ir emocijas, sajūtas, kad tāds kā tu pats ir tūkstošiem. Sajūtas, ka visa Latvija sadodas roku rokā, dejojot, dziedot un muzicējot, lai izdzīvotu šos svētkus, lai priecātos un elpotu vienā ritmā ar pārējiem dalībniekiem! Savukārt šie svētki man būs daudz citādāki nekā iepriekšējie trīs, jo šos svētkus baudīšu gan kā dejotāja, gan kā orķestrante. Ar orķestra “ģimeni” 3.jūlijā notiks finālskate un deju kolektīvam jau 2.jūlijā sākas mēģinājumi, bet vienu gan zinu – šos svētkus es baudīšu un izdzīvošu! Un atkal sastapšos ar pazīstamajām sajūtām, kad dators izslēgts un telefons kluss!
Alda Alberte, Tirzas kultūras nama vadītāja, sieviešu kora “Tirzmalietes” dalībniece:
Dziesmu un deju svētki jebkuram latvietim ir paši skaistākie svētki. Šajos svētkos satiekas un ir kopā visi foršākie latvieši! Un svarīgi ir izdzīvot šos svētkus! Ne jau svarīgi ir tas, ka piedalies, nodziedi vai nodejo, bet, ka izjūti šos svētkus ar visu ķermeni, ar katru šūniņu, ar visu sirdi! Kad esi skatītājos, tās ir pavisam citas sajūtas, nekā esot uz skatuves. Es esmu piedalījusies visos Dziesmu un deju svētkos kopš 1973.gada. Pirmie svētki, kuros piedalījos, man bija pirmie kā vadītājai, tie atmiņā palikuši ar skriešanu, lielām rūpēm un raizēm, lai viss noritētu, kā nākas, bet kā pašus skaistākos svētkus atceros 1977. un 1990.gadā. 1977.gadā es dziedāju skolotāju korī. Tie bija pasakaini svētki! Burvīgas atmiņas saistās arī ar 1990.gada brīvvalsts Dziesmu svētkiem un Lūcijas Garūtas lūgšanu. Skaisti bija arī pagājušie svētki, kad notika pirmā tautas sadziedāšanās. Parasti visi pēc koncertiem aizklīst prom, bet mans sapnis bija – kaut visi vēl kaut brīdi uzkavētos, kopā padziedātu, padejotu, un tad tas notika! Visi bija kopā, kolektīvi draudzējās, sapazinās. Tās bija labas sajūtas! Taču, protams, katros svētkos ir bijis kaut kāds skaistums un kaut kas īpašs.
Edīte Siļķēna, Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vecākā konsultante: Dziesmu un deju svētki saistās ar īpašu enerģētiku un īpašu auru, bet to nevar izstāstīt, to vajag sajust. Man šķiet, ka tie ir tik enerģētiski gaiši un spēcīgi, jo līdzi nāk dvēseles daļas – dziesma, deja un mūzika. Mēģinājumi ir gari, garlaicīgi un mokoši un dažkārt sev ir jāpārkāpj pāri, lai tos izturētu, turklāt tie ir mēģinājumi ne tikai Rīgā, bet arī visus iepriekšējos gadus, lai sagatavotu repertuāru, bet šis darbs attaisnojas un rezultāts ir efektīgs. Latviešu tautai, manuprāt, tas ir fenomens! Tūkstoši cilvēku daudzbalsīgi dzied un tiek izdejoti raibu raibi deju raksti. Tas no malas nav nevienam izstāstāms, kamēr viņš nav piedalījies šajā procesā, protams, arī skatītājs saņem daļu šīs enerģijas. Šie svētki paceļ it kā citā dimensijā un ir iespēja vairāk apzināties arī sevis un savas tautas vērtību. Kādreiz jaunībā studiju laikā esmu dziedājusi sieviešu korī “Avots”, piedalījusies arī skolēnu dziesmu svētkos, svētkos esmu iesaistījos arī ar teātri, tagad vairāk organizatoriski, bet kuri šie svētki būs pēc kārtas, pat nevaru pateikt. Taču skaitam laikam nav nozīmes, svarīgākas ir sajūtas, kad klausoties un skatoties reizē gribas gan gavilēt, gan raudāt. Tas ir neaprakstāmi!
