Sirds izpukst atmiņu pieskārienus. šovakar drīkst
atverot logu, baloži aizlido skaļi
lietus palodzi piešvīkā pilnu ar valgu nopūtu mēlēm
un pelēkums kūleni pārmet visām nākamībām un ēnām
mijkrēslī klusē migla
nesaprastie brien murķeļus meklēt
un rotaļu laukumos spēlējas aizvakarējie
(tie, kas joprojām dzer zemeņu tēju
no piesaulē vāktām ogām
un nepazīst krāsainas, alfabētiskas nāves
un jā, viņi iemīlas ļoti silti)
kaut kur zem aizlavīšanās šūpām ieskanas viņas elpa
ik brīdi, kad atceries klātnebūšanu vai lūpas
zinu – tev pietrūkst pukstu no viņas krūtīm
tev pietrūkst neatklātā
un dvēseles zemestrīces netrīs jau simtiem stundu
iešūpojies un lec
šonakt visi tā drīkst
izkrist caur pelnu drīksnām
un attapties debesīs
Es runāšu čukstus
es runāšu čukstus līdz atlidos
no dienvidiem bezdelīgas
un klusi kā putekšņi pārnakšņos
uz tavas palodzes stīgas
līdz ābeles pilsētu aizziedēs
ar skatieniem atraisītiem
un debesīs apvāršņi šūposies
caur griežu piekliegtiem rītiem
mums pārpaliks skrejoši negaisi
mums nepietrūks varavīksnes
un mākoņi dzirksteles atraisīt
no smaidu dzīsliņām drīkstēs
es jau neko – vien ieklausos
kā tevī skan bezdelīgas
un brāzmainā rātnumā atveros
es tavu dienvidu stīgām
* * *
kamēr viņš guļ, viņa smiltsērkšķiem nolasa ērkšķus
un trešdienas vakaru āķīšos iekar
pie kāvu pārplēstām zilgmēm
jau kuro tumsu tā notiek
viņa neprot pielasīt smieklus
lai pietiktu visiem groziem
un smiltsērkšķi skāpē kā kaķi
kam aizliegta mīlestība
viņš klusē
viņam jau kuro vakaru miegs
viņa biezpiena plāceņus izceps
tādus, kā sensenos stāstos
un nestāstīs kādēļ
tiem pārlietais ievārījums
tik sārts
