Mirdza Kušķe, seniore
Arī es esmu piedalījusies Dziesmu svētkos. Ja skaitītu gadus, tas būtu milzīgs laiks. Esmu izlaidusi tikai vienus vienīgus svētkus. Joprojām skatos uz cienījamo Gido Kokaru un priecājos, ka viņš turas kā ozols, tik stingri un stabili. Tas man liek atcerēties pagājušā gadsimta Dziesmu svētkus, kas notika 1955.gadā Mežaparka Lielajā estrādē. Tad es pirmo reizi varēju teikt, ka mūsu koris – Rīgas Pedagoģiskā institūta koris -, ko vadīja Gido Kokars, bija koru karu uzvarētājs. Tas patiešām bija skaisti, jo tas bija liels kolektīvs. Tagad nemaz nav daudz tik skaitliski lielu koru, bet tolaik jau bija daudz ļaužu, jo arī institūtā mācījās daudz puišu un meiteņu, tāpēc varēja izdarīt dziedātāju izlasi.
Manuprāt, Dziesmu un Deju svētki cilvēkos vieš kopības, pacilātības, es pat teiktu, izredzētības sajūtu, ka mēs to varam, ka varam kopā, ka visi elpojam vienā elpā. Atceros, ka dažkārt kāda no dziedātājiem tīkamām dziesmām nebija iekļauta repertuārā, tad minūtes laikā pa dziedātāju rindām izskrēja cauri vēsts, ka visi kopā sauksim Dziesmu, ko gribam dziedāt. Parasti tas bija „Jāņuvakars” vai „Gaismas pils”. Šie svētki ir milzu spēks. Tas ir pierādījies arī kritiskos brīžos, jo visi latvieši nav gatavi ķert dakšas, bet pretim stājas ar dziesmu par kaut ko. Ļoti priecājos, ka no mūsu ģimenes vismaz mazmeita dziedās kopkorī.
Man šķiet, ka šodien laikam vairs nevar iztikt arī bez moderno tehnoloģiju piesaistes svētku norisē, jo ir jāiet līdzi laikam un tehnoloģiju attīstībai, bet tās tiek pielietotas ar mēru un nav nomācošas. Šogad šiem svētkiem ir piešķirts plašums. Visa Latvija jūtas tajos iesaistīta, kaut vai ar Dziesmu svētku dziesmas iedziedāšanu un karoga pacelšanu.
