Pagājis mēnesis pēc Gulbenes novada domes vēlēšanām, kuras ienesušas korekcijas Sandras Daudziņas dzīvē. Viņa joprojām šajā pašvaldībā ir tautas vēlēta deputāte, taču vairs nav novada domes vadītāja. Mēnesis ir bijis pietiekami ilgs laiks pārdomāt visus „par” un „pret” un sev rezumēt notikušo. Šādā noskaņā tapa „Dzirksteles” intervija ar S.Daudziņu.
– Esi sev jautājusi, kāpēc aizvadīto vēlēšanu rezultāti ir tieši šādi?
– Vēlētājus virza pārmaiņu vilinājums, cerot uz kaut ko labāku. Šoreiz “Latvijas Zemnieku savienībai” Gulbenes novada domē ir piecas deputātu vietas. Tāpat kā pagājušajā sasaukumā. Ja gribējām sasniegt vairāk, bija laikus jāpiestrādā pie publicitātes, laikus jāveido stratēģija vēlēšanām. Mēs uzskatām, ka novads nav tik liels, ka iedzīvotāji mūs zina, viņiem ir savs viedoklis. Ja tāda bija balsotāju vēlme, ir jādod iespēja arī citiem sevi pierādīt! Pie pašvaldības stūres ir tikuši pieredzējuši cilvēki, kuri kopā ar mums strādājuši arī iepriekšējā sasaukumā. Tagadējai novada domes vadībai būs jārisina tās pašas problēmas un jāsaskaras ar tām pašām grūtībām, kādas piedzīvoju es. Diezin vai dzīves līmeņa izaugsme novadā apmetīs strauju kūleni, arī iedzīvotāju skaits nepalielināsies. Iepriekšējie četri gadi pagāja ekonomiskās krīzes apstākļos, kuri, protams, cilvēkos nevairoja laimes un apmierinātības sajūtu. Ikvienu skāra tas, kas notiek valstī. Daudziem klājās grūti. Nesamaksājamu kredītsaistību dēļ ievērojami daudz novadnieku bija spiesti doties peļņā uz ārzemēm, citi meklēja darbu Latvijas galvaspilsētā un lielajās pilsētās. Novadā krasi samazinājās darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars un līdz ar to arī pašvaldības budžets, kam sekoja neizbēgamais – skolēnu skaita sarukšana un atsevišķu skolu slēgšana; no sociālajiem pabalstiem atkarīgo iedzīvotāju skaita palielināšanās un pašvaldības izdevumu kāpums; pacientu skaita mazināšanās un neatliekamās palīdzības slimnīcas zaudēšana Gulbenē. Vadīt pašvaldību man nācās laikā, kad diemžēl no daudz kā bija jāsāk atteikties. Tie ir argumenti, kuri šajās vēlēšanās nebija tie priecīgākie. Slimnīca bija sauklis, ar kura palīdzību priekšvēlēšanu laikā savu reitingu uz “zemnieku” rēķina varēja pacelt ikviens, ja vien to gribēja. Apvainoties par to būtu lieki. Mazliet žēl, ka es kā priekšsēdētāja izdzīvoju slimnīcas dzīvē grūtāko periodu, bet tās atdzimšanu vērošu no malas. Tāpat ir ar Gulbenes kultūras centra renovāciju, kurā es nesaskatu neko sliktu, kaut bija daudz negāciju saistībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja uzsākto kriminālprocesu, kurā pret mani un vietnieku Daini Šviku ir izbeigtas jebkādas procesuālās darbības.
– Vai mazliet jūties kā no laivas izmesta?
– Vai jūtos izmisusi? Nē! Kā no laivas izmesta esmu jutusies tikai reizi mūžā, un tas bija saistīts ar manas privātās dzīves notikumu pirms pieciem gadiem. Toreiz tiku tam pāri, saprotot, ka dzīvē mēdz būt dažādi posmi un ka reizēm šķietami nežēlīgais liktenis patiesībā sagādā pārsteigumus. Šobrīd atpūšos, laiku veltot mazbērniem un izbaudot vasaru savā iekoptajā dārzā. Jā, neziņa ir par darbu nākotnē, jo neesmu sev gādājusi rezerves variantu, būdama amatā. Par to, kā dzīvošu tālāk, domāšu vēlāk. Pirms astoņiem gadiem aizgāju strādāt uz pašvaldību, atstājot savu uzņēmumu. Nekad neesmu lauzusies aizvērtās durvīs, ticu, ka man atvērsies kādas citas. Nav nekad gribējies izlikties labākai, nekā esmu. Politikā neesmu varējusi būt pretrunā ar savām domām un emocijām. Man nav raksturīgi kādu strostēt publiski, bet aci pret aci bieži esmu pateikusi, ko domāju, gan darbabiedriem, gan apmeklētājiem novada domē. Nemēdzu arī izteikt tukšus solījumus. Pat pirms vēlēšanām ne! Esmu patiesa. Piedodiet, ja kādam tas nepatika! Esmu, kāda esmu. Tieši tāpēc neko nenožēloju un saprotu, ka laikam esmu vēlējusies šo atelpu. Par katru cenu negribēju palikt pie novada domes vadības stūres. No 1. līdz 13.jūnijam man bija iespēja cīnīties par varas paturēšanu. Bija nepatīkami dzirdēt replikas, ka es pinot intrigas. Es šajā ziņā nedarīju pilnīgi neko. Redzot vēlēšanu rezultātus, es pati sev skaidri pateicu, ka pilnīgi noteikti neesmu gatava vairs būt priekšsēdētāja. Ja būtu izteikts aicinājums kļūt par vietnieci, es to droši vien pieņemtu. Taču šāda piedāvājuma nebija. Pateicos saviem vēlētājiem – visiem, kuri atbalstīja mūs, “Latvijas zemnieku savienības” pārstāvjus! Savu atbalstītāju priekšā jūtos nedaudz vainīga, ka nerāvos pie varas. Bet neesmu es varaskāra rūdīta politiķe, skatos uz procesiem, nezaudējot vēsu prātu un loģisko domāšanu. Runāju par to ar viegluma sajūtu. Beidzot varu vairāk būt ģimenē, jo aizvadītajos četros gados ne reizi vien esmu pārdzīvojusi, kad manējiem bija kopā sanākšana, bet es biju spiesta būt citur. Tik ļoti gribējās veltīt sevi vīram, bērniem, mazbērniem, bet darba pienākumi paņēma lielāko daļu mana laika un spēka. Par to ļoti ir sāpējusi sirds.
– Sirdi nespiež kredītsaistības?
– Mans vīrs nav kredītu piekritējs un arī man nav ļāvis aizņemties naudu bankā. Labi, ka tā! Iztiekam, kā ir. Mums abiem ir pieauguši bērni, visi ir materiāli patstāvīgi, izveidojuši savas ģimenes. Protams, netaisos visu laiku dzīvot vīra maizē, kaut tas ir vilinoši. Ja tagad es saņemtu kādu vērtīgu darba piedāvājumu, to garām nelaistu. Bet pati vēl aktīvai darba meklēšanai pieslēgusies neesmu, nav bijis tam laika. Taču par sevi varu teikt, ka no darba un atbildības baidījusies neesmu nekad. Esmu visu mūžu smagi strādājusi – darba gaitas uzsāku Daukstes skolā (darbā pieņēma toreizējais skolu valdes vadītājs Nikolajs Stepanovs), pēc tam bija dažādi darbi Staru padomju saimniecībā, darbs patērētāju biedrībā, savā uzņēmumā esmu bijusi gan priekšniece, gan pārdevēja, gan grāmatvede, gan apkopēja. Darba gadi pašvaldībā devuši neatsveramu pieredzi.
– Novada domē nejūties nostumta malā?
– Pagājušas dažas nedēļas. Esmu kļuvusi par izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāju, jo man to piedāvāja. Šīs jomas mani vienmēr saistījušas. Priecājos par novada mākslinieciskās pašdarbības plašo pārstāvniecību XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos. Kādu no koncertiem noteikti noskatīšos klātienē, lai izjustu svētku noskaņu un justu līdzi mūsējiem.
– Nikolajs Stepanovs novada domē uzreiz ir sasaucis visu darbinieku kopsapulci. Visiem pat nebijis, kur apsēsties.
– Šādas kopsapulces tika sasauktas arī iepriekš. Dzirdu pārmetumus, ka domē ir daudz darbinieku. Manā laikā novada domē no jauna tika izveidota pašvaldības aģentūra „Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs”, kura atbild par tūrisma aktivitātēm, veicina sadarbību ar mājražotājiem, radījusi Zaļo tirdziņu Gulbenē. Tāpat domē tika papildus piesaistīti speciālisti darbam ar jaunatni. Vai tas ir lieki? Manuprāt, ir svarīgi, lai darbinieki būtu laipni, saprotoši un katrs atbildīgi darītu savu darbu šodien, kas būs vērtējams novada attīstībā pēc laika.
– Cik ētiski bija pagastu pārvalžu vadītājiem kandidēt šajās vēlēšanās, ja viņi nav gatavi kļūt par deputātiem?
– Tā bija šo cilvēku pašu izvēle, nevis partijas kopējā nostāja. Ja ir runa par Uģi Aigaru un Juri Graumani, jāsaka, ka viņi abi ir “Latvijas Zemnieku savienības” biedri, labi veic savus pārvaldes vadītāja pienākumus, ko vēlas darīt arī turpmāk. Varbūt tieši tāpēc arī kandidēja. Arī citu partiju deputātu kandidātu sarakstos bija gan pārvaldnieki, gan novada domes administrācijas darbinieki, gan pašvaldības iestāžu vadītāji, no kuriem ievēlēšanas gadījumā neviens nebūtu tiesīgs palikšanu amatā apvienot ar deputāta pienākumiem.
– Vēlētāji pārmet nodevību četriem “zemnieku” deputātiem, kuri ievēlēti domē, izņemot Gunāru Cigli.
– Jā, ir jautājuši, kāpēc mēs balsojām par “Reģionu alianses” pārstāvja Nikolaja Stepanova kandidatūru novada domes priekšsēdētāja amatam, ir pauduši par to neizpratni un teikuši, ka mums vajadzēja balsot “pret” vai vismaz balsojumā atturēties. Kāpēc? Esmu par konstruktīvu un pozitīvu skatījumu, iestājoties “par”, nevis “pret”. Galu galā runa taču ir par cilvēkiem, nevis partiju ambīcijām! Savā novadā taču mēs cits citu pazīstam. Jau pirms jaunievēlētās novada domes pirmās sēdes zinājām, ka divas partijas – “Reģionu alianse” un “Vienotība” – ir vienojušās par koalīcijas izveidi. “Latvijas Zemnieku savienība” no savas puses tikai publiski izteica iepriekš ar Andi Caunīti jau pārrunāto piedāvājumu kandidēt uz pašvaldības vadītāja amatu. Viņš atsauca savu kandidatūru. Nebija nekādas jēgas mums izvirzīt savu kandidātu, paliekot ar piecām balsīm. Neesam taču pret izvirzītajiem cilvēkiem! Ja būtu kāds nopietns iemesls, kāpēc viņi nevarētu ieņemt vadītāju amatus, tad būtu citādi. Mūsu mērķis nebija ieturēt pozu vai demonstrēt negatīvu attieksmi. Uzskatām, ka atturēšanās ir bezjēdzīga. Iepriekšējā sasaukumā bija deputāti, kuri atturējās balsojumos, nepiedāvājot alternatīvas.
Vēlreiz paldies visiem labajiem cilvēkiem, kuru atbalstu esmu saņēmusi! Lai veicas jums visiem, arī tiem, kam ir atšķirīgs viedoklis!
