Kataklizmos Kiprā
Dienā, kad Latvija gatavojās Līgovakaram, Kiprā gatavojās Kataklizmos. Nē, tā nebūt nav kāda dabas pārmērība, bet gan vieni no senākajiem kipriešu svētkiem. Jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu tos svin Sv. Trīsvienības dienā, kam tāpat kā Lieldienām nav noteikta datuma kalendārā.
Gadsimtu gaitā svētku norisē daudz nekas nav mainījies. Pagānu laikos, kad šajā dienā godināja no jūras putām dzimušo dievieti, ļaudis pulcējās Afrodītes un Adonisa svētvietās, meitenes tur dziedāja mīlestības dziesmas, pēc tam visi devās uz jūru, kur notika dažādi upurēšanas rituāli un sacensības.
Blakus šai versijai pastāv arī cits svētku vēstures skaidrojums, kas saistīts ar Zeva dusmām par nekaunīgo un augstprātīgo cilvēku cilti, pasaules plūdiem un Noasa šķirstu, un arī šis skaidrojums dod atbildi uz jautājumu – kāpēc šie svētki tiek dēvēti arī par Ūdens svētkiem.
Mūsdienās Kataklizmos svin gandrīz katrā piekrastes pilsētā. „Visslapjāk” tie laikam gan izpaužas Larnakā, Finikudes krastmalā – tieši tur senatnē tikušas rīkotas greznas dzīres par godu Afrodītei. Jau no agra rīta visi – gan svētku dalībnieki un tradīciju sekotāji, gan tūristi – tiek aicināti uz svētku dievkalpojumu (jāatceras, ka kiprieši ir ļoti ticīga tauta). Pēc dievkalpojuma visi dodas krusta gājienā, kas virzās uz krastmalu. Tur pops svētī krustu un iemet to jūras viļņos. Tūlīt arī pakaļ krustam ūdenī metas vesels bars azartisku pārgalvnieku, jo – tas, kurš pirmais atradīs krustu, kļūs par svētku karali, bet visi pārējie – par karaļa svītu. Jaunais karalis tiek godināts ar skaļām gavilēm un uzsēdināts jūras zālēm rotātā tronī. Atskan viņa rīkojums: „Visiem peldēties!”, un klātesošie metas ūdenī. Tie, kas to nevēlas darīt un paliek krastā, arī nepaliek sausu ādu, jo ir taču Ūdens svētki. Tādā dienā izmirkt līdz pēdējai vīlītei ir svēta lieta, citādi nekādas grēku atlaišanas nebūs. Šai izklaidei parasti seko dažādas sacensības – peldēšanā, airēšanā, sērfošanā un citos ūdens sporta veidos.
Kataklizmos, protams, nav tikai ūdens izklaides. Jau nedēļu iepriekš promenādēs un laukumos ir uzceltas daudzkrāsainas tirgus teltis, kur var nogaršot un iegādāties vietējos mājražojumus: uz vietas gatavotus medus pončikus lukumades, riekstu konfektes vīnogu sulā sudzukos, lukumu, daudzveidīgus kaltētus augļus un ogas, cukurotus hibisku ziedus, pastilas, ievārījumus, pīrāgus un citu. Turpat blakus atrodama arī keramika, dažādi suvenīri, pinumi, rotājumi no bronzas, oriģināla bižutērija un cits. To visu papildina vēl citi aicinoši piedāvājumi: iegūt hennas tetovējumu, uzzīmētu portretu vai šaržu, frizūru no mazām bizītēm vai drediem, ķēdīti vai rokassprādzi ar no metāla stieplītes izlocītu savu vārdu vai kādu frāzi (viens burts maksā 70 centus), aizbraukt saulrieta kruīzā vai zem ūdens aplūkot koraļļu rifus, apēst uz grila ceptu svaigu kukurūzas vālīti…
Tomēr ne jau iespēja iztērēt vai nopelnīt naudu šajos svētkos ir galvenais. Kipras svētki ir priecīgas izklaides – ar dejošanu, muzicēšanu, dziedāšanu un jautrību. Pafosas ielās pievakarē šķiet izgājuši visi, kuri vien spēj paiet, jo ielās valda piesātināta kņada. Notiek krāsains un skaļš svētku gājiens, kurā sava vieta ir gan Afrodītes, gan Dionīsa tēliem, daudzveidīgi folkloras koncerti, speciāli ierīkotās nojumēs pieaugušajiem iespējams pārbaudīt savu veiklību un precizitāti, trāpot mērķī un laimējot dažāda gabarīta un vērtības laimestus.
Zinām, ka vakara noslēgumā pēc koncerta promenādē gaidāms salūts, kas gan šogad izpaliek, toties “Venus Beach Hotel” šo trūkumu kompensē ar virkni ķīniešu lampu, kas lēnā lidojumā cita pēc citas paceļas virs jūras. Tikai to mēs jau vērojam no cita krasta ieloka, jo savus Ūdens svētkus jeb Līgovakaru ar pīrādziņiem, krievu veikalā atrastu ķimeņu sieru un ugunskuru pašā jūras krastā svinam it kā citiem neredzamā vietā – jūras alās. Attālajā līcī līdz ar mums svētkus svin pamanītais jūras ezis, pāris krabji un vientuļš suns, kuru šurp atvilinājusi ugunskurā cepto desiņu smarža.
Vēlā pievakarē līgodziesmas ieinteresē zviedrus, kuri mums nemanot apmetušies augšējā krastā – atlocījuši līdzpaņemto galdu un krēslus, iedeguši svecītes viņi tāpat kā mēs vēl pat pēc pusnakts vēro neticami tuvo pilnmēnesi, un mūsu aizbraukšanu pavada ar apskurbušu „ligo”, kas viņu izpratnē vairāk līdzinās „priekā!”.
Kipras saldumi
Tovakar arī mēs ierakstījāmies daudzkrāsainajā tautas staigāšanā pa promenādi – ar domu papētīt kipriešu pašdarinājumu piedāvājumu, un man jau atkal gribējās nogaršot kaut ko jaunu. Jau daudzus gadus par savu lielāko Kipras gardumu saucu uz oglēm ceptas kukurūzas vālītes, ko vienā mirklī pagatavo turpat krastmalā. Vienmērīgi apbrūninātas, tās ir tik saldas un sulīgas, ka citas piedevas sātīgai maltītei nav vajadzīgas.
Šoreiz no dāsnā saldumu piedāvājuma izvēlos kaut ko pēc izskata līdzīgu eļļā vārītām biezpiena bumbiņām jeb pončikiem. Nu zinu, ka tās ir lukumades, – tradicionāls grieķu deserts, ko gatavo mājās, restorānos, krodziņos un arī uz ielas, pircēja acu priekšā. Vispirms rauga mīklas lodītes lielā toverī apvāra eļļā, tad caurdurī nokāš un iegremdē medus sīrupā, nosusina un kārto papīra kastītēs. Kafejnīcās to pasniedz arī ar saldējumu vai šokolādi.
Interesanti, ka desertā Kiprā parasti tiek pasniegti augļi, bet saldumi skaitās kā pastāvīgs ēdiens. To izvēle ir milzīgi plaša un neaptverama. Ja jautāsiet – ko tie atgādina pēc garšas, neko līdzīgu nespēšu nosaukt, tāpat kā līdz šai dienai nezinu, ko atbildēt, kad man jautā – pēc kā garšoja astoņkājis…
Kipras saldumi lielākoties ir mājražotāju produkts, kas gatavots pēc gadsimtiem senām receptēm un to sastāvdaļas augušas un ražotas tepat Kiprā. Manuprāt pircēju iecienītākais gardums ir lukums. Iesaiņots skaistās kārbās, tas ir ērti nopērkams jebkurā veikalā un dāvināms kā īpašs suvenīrs. Būtībā tā ir augļu želeja, pēc konsistences blīvāka nekā mūsu marmelāde, kas bagātīgi apkaisīta ar pūdercukuru. Garšas dažādošanai tur reizēm pievieno mandeles un riekstus.
Cits tūristu iecienītākais Kipras saldums ir pastilaki, ko visbiežāk gatavo no arahisa, sezama sēklām un salda sīrupa. Pēc formas tas atgādina šerbetu. Veikalos nopērkami arī tādi pastilaki, kur sezama sēklām pievienotas sasmalcinātas mandeles, pistācijas vai ķirbju sēkliņas. Biezais sīrups, kas to visu satur kopā, parasti gatavots no vietējā medus, kas arī ir krietni citādāks, nekā to pazīstam mēs. Retāk no cukura vai no keroba, kas ļoti atgādina kakao pulveri.
Kad vietējiem jautāju par citiem kipriešu saldumiem, man prasa: „Tevi interesē siropistas?”
Izrādās – tā ir vesela konditorejas izstrādājumu grupa, to pagatavošanā bagātīgi izmantots medains sīrups.
Paši kiprieši kā iecienītāko min baklavu jeb bahlavu, kas ir no ļoti plānām, papīram līdzīgām, mīklas lapām gatavota kārtaina kūka, piesūcināta ar cukura un citronu sulas sīrupu vai medu. Starp kārtām – sasmalcināti grieķu rieksti un pistācijas.
Ar savu īpašo – „mataino” – izskatu pircēju noteikti uzrunās ne mazāk saldā kateifi – kārtainās mīklas rulete ar riekstiem un medu, dāsni piesūcināta ar sīrupu. Man pietika ar pāris kumosiņiem, lai pati justos tikpat medaina un pārsaldena.
