Svētdien Rīgas autoostā pirku biļeti mājupceļam. Biju ģērbusies latviešu tautas tērpā, ar dzintara krellēm ap kaklu un linu lakatu galvā, jo nācu taču taisnā ceļā no Dziesmu un Deju svētkiem. Rindā stāvot, sajutu sev pievērstu…
Viņš uzsāka sarunu par to, kurp es braukšu, vai biju svētkos.
“Cik patīkami ieraudzīt sievieti tautas tērpā pa vidu visiem tiem Rīgas hamburgeriem, čīzburgeriem un kokakolai. Ir tomēr vēl Latvijā arī tas, ko nevienam neesam pārdevuši,” viņš sapņaini sacīja.
Pasmaidīju. Cik mīlīgs izrādījās šis iesirmais vīrs darba drēbēs, kurš pastāstīja, ka diemžēl nav varējis apmeklēt nevienu svētku koncertu galvaspilsētā, jo visu nedēļu ir smagi strādājis, bet svētdienu brauks pavadīt mājās, jo vismaz vienu dienu nedēļā grib būt kopā ar ģimeni.
“Šonedēļ kordziesmas klausījos pa radio un strādādams dziedāju līdzi,” viņš sacīja.
Nopircis biļeti uz Ilūkstes autobusu, kungs atsveicinājās. Bet es vēl ilgi smaidīju.
Atcerējos, kādu ažiotāžu pagājušajā Gulbenes novada domes sasaukumā radīja toreizējā deputāte Ilze Mezīte, kura uz sēdi ieradās latviešu tautas tērpā par godu 1991.gada janvāra barikāžu laikam Rīgā. Vēlāk Ilzes piemēram sekoja arī viņas kolēģe domē Alda Alberte. Nu jau viņas bija divas, kuras reizēm uz sēdēm nāca latviešu tautas tērpā. Kāpēc ne?
Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja Biruta Akmentiņa šajos svētkos Rīgā jutusi, ka daudzi vēlas un pamazām komplektē savu personīgo latviešu tautas tērpu. Vilksim to biežāk!
