Vēl viens interesants gardums (mazāk salds nekā iepriekš minētie) ir sudzukos jeb džuk-džuk, kas zinātājiem varētu atgādināt kaukāziešu čurčhelu. Sudzukos gatavo tikai ar rokām, visbiežāk tie paši fermeri, kas audzē vīnogas un mandeles. Uz aukliņas savērtās mandeles vai riekstus apmērcē vīnogu melasē un pakāpeniski ļauj apkalst, līdz izveidojas tieva un gara „desiņa”.
Tādas pašas siropistas ir arī souroto – pildīti lapu mīklas veltnīši. Šiamiši ir lielos gabalos sagriezts pīrāgs no kuskusa vai mannas, pildīts ar apelsīnu želeju, savukārt kolokoti pilda ar saldu ķirbju biezeni. Daktilas man atgādina taukos vārītus „dāmu pirkstiņus”, kas pildīti ar grieķu riekstiem, mandelēm un kanēli. Galatompureko savukārt ir attāls radinieks tortei „Napoleons” – tikpat kārtains un pildīts ar saldu krēmu.
Noteikti ieteiktu pagaršot arī gliko – kipriešu ievārījumus no vīģēm, grieķu riekstiem un arbūzu mizām, kā arī no citrusaugļiem. Kaut arī ražoti nelielās fabrikās, tie tāpat garšo kā mājās gatavoti. Omodus ciematiņā no kādas tantiņas nopirktajam citronu miziņu ievārījumam lieliski saglabājies citrusu aromāts, kas izrādās lieliska piedeva svaigu piparmētru tējai.
Ne mazāk saldi un gardi ir grieķu rieksti cukura sīrupā, kā arī vietējā halva, kas gatavota no mannas putraimiem, riekstiem, medus un augu eļļas.
Nepagrūtināšu ar vēl virkni svešādu nosaukumu – kioftreka, arkatena, katimerka un citi, kurus pēc saburtošanas jau tūlīt aizmirstu. Lai saprastu, kas tie ir un kā garšo, Kiprā jāpadzīvo krietni ilgāk. Bet priekšstats ir – viss garšo daudz citādāk, saldāk un sātīgāk, līdz ar to – ar pāris kumosiem salduma pietiek ilgākam laikam. Un, protams, veselīgāk, jo cukura vietā saldināšanai tiek izmantoti dabiskie produkti.
Kipras vīns, Kikkos un Omodos
Lai arī kādā virzienā jūs Kiprā dotos, visur priekšā radīsies kaut kāda iespēja nobaudīt vietējo vīnu. Ceļojot pa salu, vīnogulājus redzēsiet gandrīz ikvienā nogāzē. Tātad – turpat blakus ir arī kāda lielāka vai mazāka vīna ražotne. Lai arī sala ir neliela, tajā ir pavisam pieci vīndaru reģioni – Limasolas tuvumā, kā arī Trodosa kalnos. Pašā Limasolā, vecās ostas rajonā, viena otrai netraucējot, gandrīz blakus darbojas četras lielākās vīna rūpnīcas.
Kipru droši var saukt par Vidusjūras vīna šūpuli. Arheologi atraduši, ka jau pirms pieciem tūkstošiem gadu vietējie iedzīvotāji audzējuši vīnogulājus un raudzējuši vīnu. Par to stāsta arī senas leģendas. Tieši šeit uzplaukušas Afrodītes mīlas jūtas pret jauno vīnogu audzētāju, bet Apollons viņam uzdāvinājis vīnogu presi. Tieši šeit Tēzejs iemīlējis Ariadnu, kad ceļā uz Atēnām jūrā izcēlās vētra un kuģis patvēries Amatusā. Kiprā Ariadnai piedzimuši divi dēli: viens ticis nosaukts par Stafilosu (par godu vīnogām), otrs – par Oenopionu (par godu vīnam). Leģenda stāsta, ka tieši viņi likuši pamatu vīna ražošanai Kiprā, ko mūsdienās turpina lielie uzņēmumi KEO un ETKO.
Lai gan – varbūt par vīndaru galvaspilsētu būtu jāsauc Pafosa. Tieši šeit kādreiz dzīvojis Dionīss, un senie mīti krāšņi attēlo, kā viņš Alazijas (tagad Kipras) ļaudīm slavinājis vīna garšu. Dionīsa mājas grīdas mozaīkas vēl šodien liecina par vīna varu – vienā no tām attēlotais Dionīss kārdina ar greznu vīnogu ķekaru, bet otrā attēlotie pusguļus pozā atslīgušie gani esot bijuši pirmie nelaimīgie, kas iedzēruši pār mēru.
Pašlaik Kiprā vienlaikus darbojas gan lielas vīna rūpnīcas, gan senlaicīgas vīna darītavas, kur vīnogu presi darbina aplī iejūgti ēzeļi, gan klosteru saimniecības, ar kurām, kā zināms, sākas daudzu Eiropas valstu vīna vēsture.
Par senāko Kipras vīnu uzskata Kommandariju, lai gan sākumā tas saukts par Namu. Iespējams, tieši šī vīna dēļ Marks Antonijs salu uzdāvināja Kleopatrai. Varbūt tāpēc, ka tas atgādināja mīļotās reibinošos skūpstus?
Daba Kiprā radījusi ideālus apstākļus vīnogulāju augšanai. Vislabāk tie jūtas 500 līdz 900 metru augstumā, kur, būdami 15 līdz 25 gadus veci, iesakņojušies vulkāniskā augsnē, pat bez laistīšanas tie lieliski ražo gadu no gada. Vīnogām šeit ļauj pārgatavoties, tad tās novāc un vītina saulē, lai vēl vairāk palielinātu cukura daudzumu. Rūgšana notiek lēnām, pie zemas temperatūras, bet tas jau ir vesels stāsts.
1999.gadā profesors Pjērs Kalē Kiprā konstatēja 15 augstvērtīgas vīnogu šķirnes – tādas, kādu nav nekur citur pasaulē. Biežāk izmantotās no tām: ‘Mavro’ (ar zemu skābes daudzumu, vīnam piešķir piesātinātu tumšu krāsu), ‘Marateftiko’ un ‘Oftalmo’ (vīnam piešķir gaišu krāsu, intensīvu aromātu, smalku struktūru un ļoti zemu skābumu) un ‘Ksinisteri’ (vīnam piešķir svaigu, vieglu un patīkamu garšu). Kiprā iedzīvojušās arī eiropeiskās vīnogu šķirnes, kas 1956.gadā ievestas no Francijas: ‘Kabernē-sovinjon’, ‘Karinjan’, ‘Grenaš’, ‘Rislings’, ‘Šardonē’, ‘Pinonuar’ – pavisam apmēram 60 šķirnes, un tās visas lieliski jūtas šajā klimatā un augsnē, turklāt – Kipras saule tām piešķīrusi neparastu saldumu. Vīniem, kas darināti no šīm šķirnēm, piemīt īpašs maigums un vieglums. Pašlaik Kiprā tiek kultivētas apmēram 150 vīnogu šķirnes.
Lai tuvāk iepazītu vīna darīšanas tradīcijas un procesu, lai izbaudītu tā dažādību un garšu, Kiprā izstrādāti daudz un dažādi tūrisma maršruti, sākot no atsevišķu vīna ražotņu un vīndaru apmeklējumiem, vīna muzeja apskates, kā arī iekļaujot šos apmeklējumus maršrutos, kas ved caur vīndaru ciemiem.
Tā kā visu dienu nevēlos pavadīt pie vīndariem, izvēlos tūri, kas ļauj iepazīt vietas, uz kurām līdz šim nav izdevies aizbraukt.
Viens no tiem nelielā kompānijā džipu-safari cienītājus aizved Trodosa virzienā: Asprokremos dambis – Nelion vinērija Pretori ciematā – Venēciešu tilti – Kikkos klosteris – Hantaras ūdenskritums Pini ciematā – Omodos, kas slavens kā sens vīndaru ciemats.
Pa ceļam tikai īsu brīdi piestājam pie viena no Kipras lielākajiem dambjiem – Asprokremos. Monumentālā būve (ar tilpumu 53 miljoni kubikmetru) paceļas virs zemes 55 metru augstumā. Saldūdens kvalitātes kontrolē šeit tiek izmantotas inovatīvas metodes – datus no autonomām peldošām platformām uz datu bāzi nogādā bezvadu sensoru tīkls.
Šīsdienas pirmā iepazīšanās ar vietējo vīnu notiek Pretori ciematā. Vīna ražotne ir neliela, toties gaumīgi iekārtota – tajā apskatāmas gan modernas ierīces, gan 300 litrīgas senatnīgas ozola mucas, kurās vīns nostāvas. Turpat arī muzeja eksponāti, kas iepazīstina ar pašmāju vīna ražošanu. Pagraba vēsumā izvietotajām pudelēm blakus redzami gada skaitļi, kas liecina par nesenāku pagātni četru piecu gadu robežās. Tās saimnieks Neofitus Jannu pastāsta: kopējā vīnogulāju platība aizņem 2,5 hektārus, gadā viņi izgatavo apmēram 30 tūkstošus pudeļu ar desmit dažādiem vīniem.
Degustācijas laikā iespēja palēnām izgaršot visus desmit vīnus – sākot no “Nelion red dry” līdz “Black Muscat red sweet”. Bet saimniece rīkojas taupīgi un viņu var saprast – mēs vēl neesam atbrīvojuši romantiskajā stūrītī iekārtotās vietas, kad vīna darītavas pagalmā iebrauc lielais tūristu autobuss.
Pa safari cienīgu ceļu gāzelēdamies pieripinām pie viena no venēciešu tiltiem. Zināms, ka pavisam to ir trīs, bet Kelafos tiltam var samērā ērti piebraukt ar mašīnu. Tā kā tas ved pāri izsīkušai akmeņainai upītei, jau pa gabalu gribas izsaukties: „Kāds romantisks tiltiņš!”
Tiek uzskatīts, ka šie tilti uzcelti 16.gadsimtā, kad venēcieši Kipras kalnos ieguva vara rūdu un izveda to uz Pafosas ostu, lai apmainītu pret zeltu. Tad attāluma saīsināšanai kalnos tika izcirsti ceļi, bet pāri upēm būvēti tilti. Kravas tika pārvadātas ar kamieļu karavānām, tāpēc šis ceļš ieguvis nosaukumu Kamilostrata. Mūsdienās uz šī ceļa bāzes ir izveidota gājēju taka 17 kilometru garumā, sadalīta piecos posmos, un daži no tiem izveidoti kā ērti apskatāmas dabas takas – ar augu nosaukumiem un komentāriem.
