Lielo Dziesmu svētku gaisotnē un pēc tiem man pavisam nejauši gadījās savā ceļā satikt vairākas gados jauna mammas ar maziem bērniem. Situācijas ir it kā komiskas un tajā pašā laikā ne. Pirmais gadījums. Rīgā, Vērmanes dārzā, amatniecības tirgus laikā piesēdu uz soliņa blakus kādai mammai ar trim bērniem un viņu vecmāmiņu. Mazie dīca, ka gribot karstus kartupeļu čipsus, kas uz vietas tika cepti un tirgoti. Tie tik kārdinoši smaržoja. “Nebūs kartupeļu! Mamma sev nopirka auskarus. Vairāk naudas nav,” vecmāmiņa strikti paskaidroja un aizrādīja pašam mazākajam puisītim, lai negrābājas “miskastē”, kur kāds izmetis iesmiņu, uz kura bijuši uzsprausti nu jau apēstie čipsi. Otrais gadījums. Tepat Gulbenē lielveikalā iepirkās kāda mamma ar diviem maziem bērniem, no kuriem vienu stūma ratos, bet otrs skraidīja, pētīja preces un visu laiku izteica komentārus angļu valodā. Un mamma viņam nepārtraukti piebalsoja: “Okei!” Stāvot pie kases, ar interesi gaidīju, kādā valodā tur ar pārdevēju runās šī sieviete. Skaidrā latviešu valodā! Tā vien niezēja mēle pajautāt, bet… tāpat ir skaidrs, ka šī ģimene pastāvīgi nedzīvo Latvijā un šeit tikai atbraukusi paciemoties. Kura no šīm divām mammām jums patīk labāk? Man tomēr pirmā. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņa dzīvo un bērnus audzina Latvijā un latviešu valodā. Otrkārt, viņas bērni neaug par egoistiem, neviens neraudāja, uzzinot, ka mamma naudu iztērējusi auskariem. Treškārt, viņas bērni ir gana labi un veselīgi paēduši, jo ēd mājās pašu gatavoto ēdienu, kurā kartupelis neapšaubāmi ir otrā maize.
