Jurijam Prokofjevam, kuram Litenes pagasta teritorijā ir briežudārzs, pirms dažām nedēļām ar automātiskās fotokameras palīdzību ir izdevies iegūt fotoattēlus, kuros pie dzīvnieku barotavas redzama lācene ar mazuli, kā arī ļoti liels lāču tēviņš, kura garums, dzīvniekam paceļoties uz pakaļkājām, sasniedz vairāk nekā divus metrus.
„Es jau aptuveni 12 gadus veidoju savu briežudārzu un vismaz piecus sešus gadus esmu manījis lāču klātbūtni, jo lācis ir grūti pamanāms dzīvnieks. Tikai dabā ir nācies redzēt dažādas pazīmes, kas liecina par lāčiem. Pavasaros un rudeņos tās visbiežāk ir lāču atstātās pēdas. Lācis, lai gan ir liels dzīvnieks, pēc savas ķermeņa uzbūves spēj pārvietoties ļoti viegli. Vietās, kur cilvēka kāja dubļos iestigs līdz ceļgalam, lācis pāries pa virsu. Esmu redzējis pietiekami daudz lāča migu, par pēdām nemaz nerunājot. Pirms trim četrām nedēļām pie barotavas ar automātiskās fotokameras palīdzību vairākas reizes izdevās nofotografēt lāceni ar lācēnu, kā arī vienā naktī – lāču tēviņu. Vienā gadā braukāju apkārt un mērīju lāču pēdu nospiedumus. Pierakstīju to izmērus un sapratu, ka apkārtnē mitinās vismaz pieci seši lāči,” stāsta J.Prokofjevs. Lai redzētu, kas notiek briežudārzam piegulošajos mežos, viņš vairākās vietās izvietojis fotokameras.
Jāiemācās tikai sadzīvot
Jurijs uzskata, ka lāči pie mums dzīvo jau vismaz desmit gadus, tikai tagad ar kameru palīdzību izdodas viņus biežāk atklāt. „Meži mums visapkārt ir lieli, arī barības pietiek, kāpēc lai lāči dotos kaut kur projām? Tiesa, tagad viņus nedaudz traucē ogotāji un sēņotāji. Paldies Dievam, ka vismaz pagaidām lāči nav mēģinājuši caur žogu iekļūt briežudārzā, lai gan no tā neesmu pasargāts. Pāri Pededzei Gunāram Ciglim piederošajās platībās arī ir pietiekami liels dzīvnieku blīvums. Tomēr uzskatu, ka lāčiem barības bāze ir pietiekami laba, lai viņi neuzbruktu mājlopiem. Tā rīkoties varētu tikai badains vai ievainots lācis,” stāsta J.Prokofjevs. Viņš atceras, ka savulaik kādu laiku pavadījis Kuriļu salās, kur lāču bijis tik daudz kā pie mums meža cūku. „Ļoti labi, ka arī pie mums dzīvo lāči, jo tas dzīvnieku valsti tikai bagātina. Ir tikai jāiemācās ar lāčiem sadzīvot,” piebilst briežudārza saimnieks.
Apmierina vietējie dabas apstākļi
To, ka lāču mūsu mežos ir pietiekami, apliecina arī Ziemeļaustrumu virsmežniecības speciālists medību jautājumos Laimonis Kļaviņš. Viņš domā, ka pa visu virsmežniecības teritoriju izdosies saskaitīt kādus desmit ķepaiņus, starp kuriem ir gan tādi, kas atklejojuši no Igaunijas mežiem, gan arī tādi, kas dzīvo uz vietas. „Lai gan lāči mīl klusumu, mūsu vietējie dabas apstākļi pilnībā lāčus apmierina, lai viņi te dzīvotu. Arī barības bāze viņiem te ir pietiekama. Apskatot arī Jurija fotogrāfijas, uzskatu, ka lācene ar mazuli nebūs tālu ceļojusi. Par to liecina arī tas, ka ziemā medību laikā mednieki ir lāčus „izcēluši” no migām. Pirms vairākiem gadiem Bejas pusē tika uzmodināts lācis, arī pats esmu bijis pie migām, kur lāči ir pavadījuši ziemu,” stāsta L.Kļaviņš. Viņš stāsta, ka lāči nav dzīvnieki ar ciešām ģimenes saitēm. Sākumā lācene pat cenšas mazuli pasargāt no tēva, jo viņš var lācēnu nokost.
Dzirdot, ka mūsu novada mežos ir sastopami lāči, satraukti jūtas ogotāji un sēņotāji. L.Kļaviņš iedrošina, sakot, ka pirmais cilvēka klātbūtni sajutīs lācis un dosies projām. „Tomēr cilvēkiem, ieraugot mežā lāci, uzreiz nevajadzētu sākt vicināties un bļaut. Katram šādā nejaušas sastapšanās situācijā vajadzētu ar godu klusi atkāpties. Lācis var būt agresīvs galvenokārt tad, ja ir ievainots un tādēļ nevar sameklēt barību, lai gan šādu gadījumu es izslēdzu. Lācis var kļūt bīstams, ja ogotājs, ieraudzījis mazo lācēnu, gribēs to aplūkot tuvāk. Tad lācene metīsies mazuli aizstāvēt. Mums ir jāsaprot, ka lācis tagad ir arī Latvijas faunas pārstāvis un ir redzams arvien biežāk,” saka L.Kļaviņš.
Jau pirms diviem gadiem augusta sākumā Līgo pagastā mednieks Ainārs Garais no 30 metru attāluma tika nofilmējis lāceni ar diviem lācēniem, kas bija ieradusies pamieloties ar meža cūkām izlikto barību.
Latvijā atšķirībā no Igaunijas lāčus medīt ir aizliegts.
