Mēs visi dzīvojam mirkļu pasaulē, kur viss ir tik skaidrs, jo diena sākas ar rītu un beidzas ar vakaru. Puķes nozied un tad ražo sēklas. Dzīve sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Aizvadītie Pilsētas svētki man personīgi lika aizdomāties par mirkļiem, kas būtībā ir mūsu dzīves noteicēji. Tikai viens īss mirklis, un pilsētas pašā centrā uz ielas stūra jaunas traģiski bojā gājušas sievietes dvēsele izlūdzas sev vietu debesīs. Viens mirklis, un kāds viņai tuvs cilvēks kļūst visnelaimīgākais uz pasaules. Tikai mirklis, un sievietes tuviniekiem šķiet, ka dzīvei ir zudušas krāsas. Vēl mirklis, un ielas stūrī iekvēlojas sveču liesmas. Mirklis sekos mirklim. Tie summēsies stundās, dienās, mēnešos… un atmiņās atsaukti, sāksies ar vārdiem „reiz bija”. Mirklis, un līdz ar skatītāju ovācijām pilsētas stadionā gaisā paceļas ūdens strūklas, mirklis, un atskan pirmais mūzikas akords. Dzīve turpinās, jo nav tāda mirkļa, kas liktu apstāties pasaulei, kur valda dzīves pretstati. Būtībā arī pati dzīve ir tikai cilvēki, kas šos pretstatus rada, jo nav ne Rīgas, ne Alūksnes vai Gulbenes. Ir tikai cilvēki, kuri izdzīvo mirkļus. Vienā mirklī viņi skaļi pauž savu sašutumu, ka pārāk lielās cilvēku drūzmas dēļ Pilsētas svētkos ļoti ilgi nācies gaidīt muzikālo strūklaku šovu, bet jau otrā – ir sajūsmā par redzēto. Neviens nav pelnījis pārmetumus par to, jo mūsu izdzīvotie mirkļi nav akmenī iekalti likumi. Tie mainās līdz ar mums, tāpēc ir jābūt gataviem šos mirkļus izdzīvot, lai arī cik grūti tas kādreiz nāktos. Diemžēl mūsu spēkos nav izmainīt šo savādo mirkļu pasauli.
