Rīt, Gulbenes Novada svētkos, Tirzā, prezentējot sevi, Stradu pagasts izvēlējies novadnieces Gunitas Irbes dzeju.
Pirms četriem gadiem, kad “Dzirkstele” intervēja Gunitu, viņa strādāja par skolotāju Galgauskas pamatskolā un palaikam uzrakstīja kādu pārdomu rindu par to, ko jūt.
Lai arī skolā viņa vairs nestrādā, kaut gan par atgriešanos skolotājas amatā tiekot domāts, ļoti bieži kavējas atmiņās par saviem skolēniem, mācību stundām. Gunita atceras visus savus audzēkņus un sūta viņiem domās labas dienas. “Vienmēr būšu pateicīga saviem audzēkņiem – manai pēdējai audzināmajai klasei Galgauskas pamatskolā. Viņi man ir devuši spēku un prieku dzīvot, strādāt, kopā esam pārvarējuši grūtības. Izlaidumā es viņiem to pateicu – cik tas ir nopietni – būt kāda dzīvespriekam. To es katram novēlētu no visas sirds! Nezinu, cik no tā visa kāds no viņiem vairs atceras. Bet svarīgi, ka to atceros es,” saka Gunita.
Darāmā netrūkst
Šobrīd viņas ikdiena rit Valmieras pusē, arī Rīgā. Ar prieku Gunita darbojas Ojāra Vācieša muzejā, protams, kā pati atzīst, gribētu tur būt biežāk, bet visam vienkārši nepietiekot laika. Daudz lasa un nebeidz brīnīties un pateikties par to, ka mums ir mūsu tautasdziesmas! “Ar gadiem es aizvien vairāk izjūtu to vērtību. Lasiet tautasdziesmas!” aicina viņa un piebilst, ka ne viena vien nozīmīga atbilde dzīvei tur esot rodama.
Dzīve šajā laikā devusi iespēju viņai satikt un iepazīt arī daudz brīnišķīgu cilvēku, arī savu īsto, īpašo cilvēku (red. – dzejnieks Viktors Kalniņš jeb Viks). Lai arī Gunita īpaši nevēlas par to runāt, “Dzirkstelei” viņa atklāj, ka ir kopā ar cilvēku, nevis viņa popularitāti. “Ja kāds domā citādi… Kas man par to? Kas man no tā? Tās ir viņa tiesības – domāt citādi. Man pietiek ar to, ko par sevi zinu es. Būtu ar viņu kopā arī tad, ja viņš nebūtu populārs. Viņam ir skaista sirds. Un, kā tajā jaukajā tautasdziesmā teikts – „viena ir mums dvēselīte uz diviem sadalīta”,” smaidot saka Gunita.
Darāmā viņai nepietrūkst. Literatūra, dzeja aizpilda teju visu viņas pasauli. “Pieļauju, ka mans dzīvesveids kādu var mulsināt, kādam tas var nepatikt. Arī tas, kā eju uz tikšanos ar šo pasauli vai arī ar to, kas man svarīgs, vajadzīgs. Bet nu kā Imants Ziedonis teicis – tie, kam tuva dzeja, vai tie, kuri paši raksta, tie drīkst atļauties dzīvot citādāk – neparastāk,” smaida Gunita.
Par dzejnieci sevi nesauc
Viņa turpina rakstīt arī dzeju, bet joprojām sevi par dzejnieci nesauc. Uzrakstīti ir vairāk nekā 100 dzejoļi, tikpat daudz ir iesāktu, bet vēl nepabeigtu, un vēl vairāk – vēl neiesāktu. “Arī tagad sevi par dzejnieci nesaucu. Tāpat zinu, ka daudzi to, ko rakstu, uzlūko kā sēnalu literatūru. Bet es jau arī nekad neesmu pretendējusi būt lielajā, augstajā mākslā. Tikai atļāvos vienreiz doties uz konsultāciju pie dzejnieka Eduarda Aivara. Viņš izlasīja un pateica: “Tu raksti vēl vecmodīgāk par Frici Bārdu.” Vai nav jauki? Jauki man ir tur, kur es esmu – savā dzejas pasaulē,” atzīst Gunita.
Viņa zina, ka ir cilvēki, kuri ļoti gaida katru viņas rindu un domu. “Nāk man pretim sieviete pa ielu, apstājas un saka asarām acīs: „Tas dzejolis vakar avīzītē… tas bija par mani… paldies…” Ko es vispār vēl vairāk drīkstu vēlēties? Tas ir tas, kāpēc es rakstu un rakstīšu. Vai arī kādā pasākumā, kurā esmu aicināta dalīties ar savām pārdomām – nolasu to dzejoli, un zālē ļaudis sāk aplaudēt. Tā ir mana atzinība. Citu cilvēku atzinība. Neko citu man nemaz nevajag,” saka Gunita, kuras dzejoļi palaikam ir lasāmi “Dzirkstelē”, vēl viņas domas lasāmas krājumos „Autogrāfs 2” un „12 mūsējie”. “Savas grāmatas gan man nav. Tas jau nav reāli. Tam visam ir vajadzīga nauda, bet tās vienmēr pietrūkst,” saka Gunita.
Ne jau vienmēr viss, par ko ir rakstījusi savā dzejā, ir noticis ar viņu. Cilvēki reizēm rīkojoties jocīgi – izlasot un jautājot, kad tad ar viņu kas tāds noticis! “Tas ir tikai tāds pieņēmums, ka visi, kuri raksta, raksta vien par sevi! Un vispār – vai man kādam kas jāskaidro? Vari – saproti. Nevari – nesaproti. Nu ja, bet kādam šķiet, ka tā ir mana vaina, ka nevar un nevar saprast! Vai arī jautā – kāpēc tajā vai citā dzejolī rakstīts tieši tā. Nu, tāpēc ka vajadzēja! Ir man viens dzejolis – „Nāc, spēlēsim māju – mammu un tēti, es paņemšu savas lelles, un mums būs vienpadsmit bērni…” Reti kurš saprata tā dzejoļa būtību. Visi uzreiz jautāja – kāpēc tieši vienpadsmit? Bērnībā man bija vienpadsmit lelles, es stumdīju tās leļļu ratos no rīta līdz vakaram. Biju mamma. Un tā tas arī palika – tāds sapnis. Es kādreiz domāju – būs man liela ģimene. Bet Dievs ir citādi lēmis. Tātad – ir jādzīvo citādi,” saka Gunita.
Daudz kas ir mainījies
Viņa atzīst, ka pa šiem pēdējiem gadiem daudz kas ir mainījies. “Man nāksies apbēdināt tos ļaudis, kuriem savulaik šķitu eņģelis, kuri gribējuši man līdzināties. Cik no tā manī vairs palicis pāri? Nu es esmu kļuvusi nātre. Kaut kādreiz domāju – kā tā var būt, ka cilvēki mainās. Ar mani tā nenotiks! Notika. Notiek. Varu dzelt vietā, nevietā. Pēc tam, protams, skumji un sāp sirds,” saka Gunita.
Pa šo laiku mūžībā ir aizgājuši abi viņas vecvecāki. Par to esot grūti runāt. “Nu zinu, ka tās ir sāpes, kas nekad nepārsāp,” saka Gunita. Savā sirdī viņa ļoti bieži atgriežas bērnībā. Laikā, kad viņi visi bijuši kopā, jo atmiņas palīdz dzīvot. “Kāpēc cilvēkam ir jāmirst?! Jautājums var šķist gana naivs un pat muļķīgs. Bet vai ir kāds, kurš man spētu uz to atbildēt? Tik daudz vēl jāsaprot. Nav jau tā, ka viss – smiltis vien… Es viņus ļoti jūtu. Arī tagad,” savas sajūtās dalās Gunita.
Ir aizgājuši mūžībā arī daži citi viņai ļoti nozīmīgi cilvēki, piemēram, Imants Ziedonis, Oļģerts Kroders, Imants Kokars, Velta Līne. “Protams, personīgi neesmu bijusi ar viņiem pazīstama, bet to nevaru nepieminēt, jo tas mani emocionāli ļoti ir ietekmējis,” stāsta Gunita.
