Druvienas pagasta pārvaldes lietvede Inese Zvejniece ne tikai palīdz pagasta ļaudīm tikt galā ar dažādām problēmām, gādā par savu saimniecību, jo, dzīvojot laukos, bez tās iztikt grūti, sien garšīgus sierus, bet arī no kārklu klūgām pin dažāda lieluma grozus, paplātes, tīnes, sienas dekorus un citu. Šobrīd viņas pinumu izstāde ir apskatāma Beļavas pagasta tautas namā.
Par pirms aptuveni diviem gadiem apgūto pinējas prasmi un pašu pīšanas procesu viņa stāsta it kā rotaļājoties: sameklē klūgas, sagriež, nomizo, mērcē, pin pamatni, tad stāvu, pieliek rokturi, un grozs gatavs. Tikai vārdos viss izklausās tik vienkārši, jo patiesībā tas ir ļoti darbietilpīgs, pacietību un rūpību prasošs process. Ja vidēja lieluma grozu Inese nopin pāris stundās, tad daudz vairāk stundu jāpatērē, lai sagatavotu pinamo materiālu.
Piepilda savu sapni
Inese līdz ar citiem izdzīvojusi to laiku, kad visi gatavoja auduma ziedus, tapoja šalles un gatavoja rotaslietas no pērlītēm. Vēl šodien viņas skapī glabājas vismaz astoņas pašas gatavotas šalles un ziedi. Pērļošanai Inese nepievērsusies apzināti, saprazdama, ja atdos mazo pirkstiņu, šis vaļasprieks paņems visu roku, tāpēc nolēmusi piepildīt senlolotu sapni – apgūt pīšanu no klūdziņām. „Man ļoti patika pinumu izstrādājumi. Kad pēc 1993.gada sāku strādāt Druvienas pagasta pārvaldē, Druvienā dzīvoja amatnieks Pēteris Kalniņš. Interesējos, varbūt viņš arī man var iemācīt pīt. Pēteris bija gatavs iemācīt, tikai teica, lai sagādāju materiālu. Tolaik nesapratu, kas man īsti vajadzīgs. Kaut kādus žagarus salasīju, bet tālāk par to arī netikām. Pirmās klūgas sadedzināju. Tad ievēroju, ka arī Venta Vanaga pin grozus. Man šķita, kas tas jau ir kaut kas, jo cilvēks saprot pīšanas sistēmu. Lūdzām, lai Venta padalās ar mums savās prasmēs. Tad Druvienas pamatskolas direktore Velga Černoglazova sāka gudrot, ka jāizmanto Sorosa fonda atbalsts un jāorganizē pinēju kursi. Nespēdama sagaidīt pirmo nodarbību, vajadzīgo informāciju sameklēju internetā un sāku darboties. Šodien man pirmais darbs šķiet briesmīgs, bet tobrīd jutos lepna, ka kaut kas ir izdevies,” stāsta Inese. Pēc pieredzes Inese un citi interesenti vērsušies pie kalsnavietes Elzas Galviņas, kura ir pīšanas meistare ar stāžu. Uz pirmo nodarbību no Druvienas un Tirzas braukuši 15 cilvēki, bet tad skaits pamazām sarucis, jo pašiem vajadzējis vākt arī klūgas. „Es jutu, ka man patīk pīt, tāpēc arī pēc grūtas darbdienas vakaros sēdēju un mācījos,” smaida Inese. Sākumā viņa jutusi, ka sevi liek manīt rokas un pleci, jo nācies veikt jaunas kustības, bet pie visa ar laiku pierasts.
Pati audzē klūgas
Citi ierīko zemeņu dobes un puķu dobes, bet Inese radusi dobi kārklu audzēšanai, jo izrādās, ka ne visi pie mums augošie kārkli ir pīšanai derīgi. „Sākumā staigāju pa upes un grāvju malām, lai sameklētu kārklu klūgas, kam ir šauras lapiņas un tieva serdīte. Tad Elza Galviņa man iedeva stādmateriālu. Pagājušā gada pavasarī iestādīju spraudenīšus, bet šogad tos izstādīju tiem paredzētajā laukā, kur kārkli jau ir labi iesakņojusies un pat pastiepušies garumā. Tie nav vietējie kārkli, bet speciāli vesti no Sibīrijas. Tiem ir gan ļoti smalka serdīte, gan arī krāsu atšķirības. Visu smalki vēl nepārzinu, bet daudz ko nosaka arī vieta, kur šos kārklus audzē. Šajā pavasarī, kad kopā ar Velgu Klūgošanas pamatu centrā sākām interesēties par jaunu projektu aprīkojuma iegādei, internetā izlasījām sludinājumu, ka pārdod klūdziņu ēvelmašīnu. Man nācās personīgi to iegādāties no pinēja, kurš dzīvo Cēsīs. Pie viņa nopirku arī jau darbam sagatavotas klūgas,” stāsta Inese. Izejmateriālu pinēja gatavo pavasarī sulu laikā, kad miza ir viegli nolobāma. Rudenī vāktās klūgas ir izturīgākas, tāpēc tās tiek sutinātas vārošā ūdenī, lai atlēktu miza. Tad klūgas ir jākaltē. „Ar prātu domājot, darbs ir liels, bet, visu darot noteiktā secībā, nemaz nav tik traki. Man patīk strādāt ar apaļām klūgām, jo tad šķiet, ka darbs ir pamatīgāks, bet ar ēvelīti klūgas var sagriezt arī plānās sloksnītēs. Sloksnītes lielākoties izmantoju rokturu darināšanai,” atklāj pinēja. Viņas darbarīki ir jau minētā ēvelīte, mizotājs, ass nazis un šķēres, kā arī žilete. Tiesa, ieraugot, cik meistarīgi ar to Inese apstrādā klūgu galus, ne viens vien ir šausminājies par žiletes bīstamo asumu. „Ar žileti iespējams izdarīt ārkārtīgi gludu griezumu. Man patīk, ja, ar roku noglāstot pītu grozu, nekur nekas neķeras, tāpēc veikalos nopērkamie Ķīnā ražotie grozi man šķiet nepieņemami. Nesaprotu, kā par tik nekvalitatīvu darbu var prasīt tik lielu cenu. Nekvalitatīvie darinājumi mazina mūsu amatniecības vērtību. Ir jāsaprot, ka laba amatnieka kvalitatīvs darinājums nekad nebūs lēts,” uzskata Inese. Viņa pauž prieku, ka arvien vairāk cilvēku dažādas prasmes apgūst Amatu centrā, ka izprot šo darbu vērtību.
Patīk radošais process
Inesei patīk vienmēr izmēģināt kaut ko jaunu, tāpēc viņa pin dažāda lieluma un formas grozus, nopītas pat divas tīnes, bet nākotnes sapnis saistās ar pašas pītām mēbelēm. Ja arī tas nebūs mēbeļu komplekts, tad noteikti vismaz viena taburete gan. Brīvdabas tirgū kāds pinējs nopinis pat sekciju. Kāpēc lai tāda negreznotu arī Inese ģimenes māju? „Vienveidība lai paliek rūpnieciskajai ražošanai, kur štancē viena izmēra grozus. Man ir vajadzīgs radošais process, kad varu izpausties ne tikai formu un tilpumu, bet arī krāsu dažādībā. Sākumā nespēju ietekmēt groza formu. Tā veidojās it kā pati, bet tagad es jau spēlējos ar krāsām un formu pakļauju savām vēlmēm. Pīšanas procesu nevar vilkt garumā, jo klūgas strauji žūst. Man patīk, ja vienā vakarā varu uzpīt groza stāvu, bet otrā nolīdzināt klūgu galus, izveidot rokturi un tamlīdzīgi,” stāsta Inese. Arī ģimenes locekļi pret viņas vaļasprieku izturas ar sapratni. Vīrs pat uzmeistarojis atbilstošu vannu dažāda izmēra klūgu mērcēšanai, kā arī ierīkojis ūdenspadevi arī ēkas otrajā stāvā, kur Inesei ir neliela darbnīca. Viņas darbu lielākais slavētājs ir dēls, kuram jau pat sākot pietrūkt uzslavas vārdu. „Mans mērķis nav pīt un krāt grozus izstādēm, bet atvēlēt cilvēkiem. Ar prieku piedalos arī amatnieku tirdziņos, bet Novada svētkos izteiktais piedāvājums kopā ar karošu meistaru Laimoni Lapsu iekārtot kopīgu izstādi man bija negaidīts,” viņa piebilst. Rīt Lizumā Pagasta svētkos Inese interesentiem ierādīs, kā nopīt vienkāršu paplāti.
interesanti
Vidēja izmēra grozam nepieciešamas aptuveni 200 vienāda izmēra klūgas.
Klūgām jābūt ar iespējami smalkāku serdi.
