Sāls ezers
Tā kā esam Akrotiri pussalā, Limasolas tuvumā, vēlos piekļūt tuvāk kādam savam sapnim – sālsezeram, kur ziemas mēnešos uzturas vairāki tūkstoši flamingo.
Bet, tā kā saule dienu uzkarsējusi līdz +32 grādiem, saprotam – steidzami vajag atvēsināties. Turpat blakus atrodas Kipras garākā smilšainā pludmale – Dāmu jūdze, kas ir viena no ģimeņu iecienītākajām pludmalēm. Tā kā šo pludmali savulaik ierīkojusi britu armija, rēķinām, ka jūdze varētu būt 1,6 kilometri, lai gan – cik tālu vien skatiens sniedzas, plašums ir nepārredzams. Lielam peldētājam šajā lēzenajā pludmalē nav ko darīt, jo vismaz 100 metrus no krasta ūdens sniedzas drusku pāri ceļgaliem. Bet mēs taču esam dāmas, tāpēc eleganti plunčājamies caurspīdīgi dzidrajā, seklajā ūdenī, sapņojam par delfīniem, kas arī te reizēm esot iztālēm redzami, un – attopamies gliemežvāku paradīzē – cik tur to ir daudz!
Mūsu prieks beidzas, kad pēc krietnas pusstundas izkāpjam krastā pie savām drēbēm – tās pārklājušās ar smalku pelēku smilšu kārtu. Vējš, kas pūš no sālsezera puses, labi pastrādājis. Jau pēc brīža smiltis kā sīkas adatiņas dzeļ arī slapjajai ādai. Bet tepat blakus taču ir jūra – ir kur noskaloties!
Vēlāk rodam izskaidrojumu, kāpēc tik izcilā pludmale šodien ir mazapmeklēta. Smalkās smiltis atrod pat vissīkākās spraugas – gan automašīnā, gan fotokamerā, nerunājot nemaz par ausīm, degunu un muti. Turklāt – tās izrādās sāļas…
Tas laikam ir īstais stimuls, kāpēc izlemjam meklēt ceļu uz sālsezera krastu – tam jābūt tuvu. Seklais ezers, kura platība ir apmēram 10 kvadrātmetri, ir salas lielākā iekšējā ūdenstilpne. Tā īsti piebraukt gan tur neesot iespējams, jo vasarā ezers izžūstot. Krasts mēdzot atkāpties, aiz sevis atstājot baltus dubļus, purvainu dūksti un – cietu plienu. Toties ziemā tur atkal sakrājoties lietusūdens, un ezeru kā pieturvietu izmantojot gājputni, kas no Eiropas pārceļo uz Āfriku.
Un flamingo! Ziemas mēnešus tur pavadot 2 līdz 20 tūkstoši flamingo! Tā novērojuši ornitologi. Varbūt man paveiksies un vēl šodien tur kāds būs aizkavējies?
Braucam turp, kur zilgmo ūdens! Iekuģojušas tuksnešaina līdzenuma vidū, lūkojamies pēc ezera ūdens ziluma. Bet – tas izrādās visapkārt… Mistiskā kārtā esam nokļuvušas uz salas? Kādu mirkli jūtamies kā „citpasaulē”, „nekurienē”, un mazliet pat nobijušās – kā tā? Līdz prāts iedod paskaidrojumu – sāls graudiņu vižņi! Ūdens ilūzija!
Par laimi, divi orientieri slejas pāri šim tuksnesim – britu armijas gigantiskās antenas, kas pirms desmit gadiem uzceltas, lai uztvertu Tuvo Austrumu radio.
Uzņēmušas kursu, braucam pa milzīgo, gludi noblietēto līdzenumu, un jūtamies absolūti nereāli – krasta kā nav, tā nav. Kādā brīdī šī sajūta sāk biedēt un – griežamies atpakaļ.
Nokļuvušas atpakaļ civilizācijā un pagriezušās uz māju pusi, pamanām apvidus auto, kas mūsu priekšā izbrauc no ezera puses. Varbūt mēģināt šeit piekļūt krastam?
Sīki un arvien sīkāki krūmiņi, meldri un arvien biezāki meldri, un – apstājamies ceļa galā. Pāris metrus priekšā auto sliedes pazūd gaiši zilā ūdens lāmā, kas vēl pēc maza gabaliņa pārvēršas ezerā… Kāds tur ir mēģinājis piekļūt kājām – baltajos dubļos redzami basu pēdu nospiedumi.
Noauju kājas – vismaz vienu soli… Balti slideni dubļi. Otru spert nevēlos. Jau tāpat varu teikt – esmu iebridusi sālsezerā.
Bet flamingo šoreiz neredzējām. Būs jāatbrauc ziemā, varbūt arī man paveiksies nofotografēt pāris tūkstošu rozā flamingo uz debesīs kāpjošu kalnu fona. Kāds draugs man šādu fotogrāfiju reiz atsūtīja, nu tā atrodas uz mana monitora ekrāna un atgādina – sapņus vajag piepildīt!
Halumi
Kipras sieri ir īpaša tēma, tāpat kā saldumi un dzērieni.
Halumi īpaši labi garšo ar arbūzu, lai gan kāds cits varbūt teiks – ar aukstu alu vai arī apcepts uz grila. Rīvētu halumi bieži pievieno makaronu ēdieniem, bet svaigu dārzeņu salāti būs daudz garšīgāki ar fetas siera gabaliņiem. Anari nedaudz atgādina biezpienu, bet – labāk par visu pēc kārtas.
Halumi ir tradicionāls Kipras siers, ar daudz augstāku kušanas temperatūru nekā citiem sieriem, tāpēc piemērots cepšanai un grilēšanai. Nedaudz sāļš, nedaudz mīksts, elastīgs, spīdīgs, ar unikālu skābpiena garšu tas ir visu Kipras sieru cienītāju gardums un labi kalpo ēstgribas uzlabošanai. Pirmais, ko garšos Kiprā ieradies iesācējs tūrists, – halumi, apcepts uz grila, kur tas nevis izkūst, bet iegūst kārdinošu gaišbrūnu garoziņu.
Lai novērtētu halumi tagadni, mazliet jāiepazīst tā vēsture.
Cik zināms, siera ražošana sākusies apmēram pirms 5 tūkstošiem gadu, mūsdienu Irānas un Irākas kalnu rajonos. Vēlāk tā attīstījusies arī Vidusjūras reģiona valstīs. Interesanti, ka līdzīgi citiem svarīgiem atklājumiem arī pirmais siers iegūts nejauši.
Tolaik piens ticis transportēts burdjukos, ādas maisos, kas izgatavoti no aitas kuņģa. Tādā veidā tas bija ērti pārvadājams un kā veldzējošs dzēriens paņemams līdzi jebkurā tālākā ceļojumā. Tomēr neviens negaidīja, ka piens var arī sarūgt un sabiezēt, tāpēc, kad tas notika pirmoreiz, nezināja, ko darīt ar iegūto masu.
Vēlāk kalnieši iemācījās sieru vārīt, bet joprojām glabāja burdjukos, podos un krūkās, pārlietu ar sālījumu. Šādi „mērcētie” sieri ir sastopami arī mūsdienās – kā tradicionāla pārtika Kaukāzā un Vidusāzijā, kā arī daudzās Dienvid-eiropas valstīs. Suluguni, brinza, čečils – tie ir tuvākie halumi „radinieki”.
Kaut arī Kipras halumi gatavo arī Libānā, Turcijā, Ēģiptē un citās Vidusjūras valstīs, kiprieši joprojām uzskata, ka tas ir viņu nacionālais pārtikas produkts un neatņemama daļa no nacionālās virtuves.
Pirmās publikācijas par halumi atrodamas 1556.gadā. “Kipras Vēstnesī”, bet tikai 1999.gadā Kiprai beidzot izdevās panākt oficiālu nacionālā produkta halumi atzīšanu un tajā pašā laikā iegūt ekskluzīvas tiesības uz nosaukumu. Starp citu, tieši tāpat rīkojās grieķi, reģistrējot tiesības uz cita garšīga siera – fetas – vārdu. Jebkurš fetaki un citi līdzīgi sieri ir tikai grieķu fetas imitācija.
Halumi ir vēl kāda būtiska atšķirība – gatavošanas procesā tam pievieno piparmētras. Šī garšviela sieram piešķir ne tikai atsvaidzinošu garšu, bet arī padara to noderīgu veselības uzlabošanai.
Piparmētru īpašo vērtību savulaik atklājis kāds antīko laiku gardēdis, kurš nešaubījies – piparmētras ne tikai palielina apetīti un uzlabo gremošanu, bet, kas ir vissvarīgākais – pacilājoši iedarbojas uz garastāvokli un veicina sarunas pie galda. No šī brīža viesību galdi tika ierīvēti ar aromātiskajām augu lapām un veldzei pasniegts ūdens ar piparmētrām. Nav brīnums, ka kipriešiem arī mūsdienās ēdienreizēs goda vietā atrodas halumi ar piparmētrām.
Vēl kāda šī siera atšķirība: tas ir absolūti balts, ne iedzeltens kā citi sieri. Tā tauku procents ir pavisam neliels – tikai 10 %. Tradicionāli halumi gatavo no kazas un aitas piena maisījuma, tomēr, lai apmierinātu dažādas gaumes, eksporta sieram tiek pievienots arī govs piens.
Pašlaik ar halumi ražošanu Kiprā nodarbojas deviņi lieli uzņēmumi (vadošie no tiem ir “Pittas” un “Cristis”), kā arī milzīgs skaits mazu mājsaimniecību.
Viena no šādām mazajām ražotnēm mums gadījās pa ceļam, un no kārdinājuma piestāt bija grūti atteikties. Kā atklājām – Kipras siera gatavošanas tehnoloģija gadu tūkstošos nav mainījusies.
Neliela ēka un piebūve pie mājas, ērti ierīkota virtuve ar lieliem katliem, galdiņi apmeklētājiem un pircējiem, un kaut kur patālu aiz dārza pievakares klusumā – kazu un aitu sasaukšanās.
Izdzirdējusi piebraukušo mašīnu un mūsu balsis, pagalmā iznāk mājas saimniece un laipni aicina sev līdzi. Izrādās – tur viss notiek! Pusmūža kipriete no 50 litru katla veikli rauš laukā baltus sabiezējušus gubu mākoņus – biezpiena masu.
