Viņdien satieku Jēci vietējā bodē. Šis kā runīgs onkulis uzreiz man jautā: “Kad beigsies nabadzīgā pieticība?”
“Vai, Jēci, tūlīt pateikšu. Tev, man un tavai Amālijai tā beigsies ar pirmo septembri. Pārējiem pēc viņu rīcības spējām un katra apsviedīguma.”
“Ko tu te ķer mani uz mušpapīra,” Jēcis iesvilstas. “Vai tu gribi pateikt, ka šī pensiju indeksācija cels manu dzīves līmeni?”
“Jā, Jēcīt, cels, ja tu būsi apzinīgi pieticīgs.”
“Ko tas nozīmē?” “Nu tas nozīmē, tev mazāk jāslimo un vairāk jāēd dabas labumi jeb veltes, sēnes, zaptes un tā tālāk. Tāpat kā skolēniem augļi. Tas uzlabos tavu veselību, un cels tavu optimismu. Bet, ja tā nopietnāk par šo jautājumu padomā, tad secinājums ir šāds. Kad samazināsies šis uzpūstais valsts pārvaldes aparāts, samazināsies birokrātu skaits, tiks atcelti muļķīgie likumi un regulas, tad tautai beigsies pieticība.”
“Bet kur tad liks šo činavnieku baru?” “Vai, Jēcīt! Viņiem jādod tāda pati brīvība un aģitācija, kādu tie veic, pašreiz mācot izmisumā iedzītos tautiešus. Tā sakot, apmainīsies vietām, tad arī redzēs, cik viņi ir ziķerīgi un apsviedīgi. Dabā tas izskatīsies tā – noņems lielās algas un pierakstīs šos bezdarbnieku rindās un piešķirs tos pabalstus, kādus piešķir viņiem, pašreiz vadot valsti. Un lieta darīta.”
“Vo, velns!” Jācis iesaucas. “Tik vienkārši un ģeniāli.”
“Jā, Jēcīt. Bet jāņem vērā šo pretestība, tā sakot, pretdarbība, jo ietekmīgas sviras ir šo rokās. Bet, ja tauta to vēlas, tas būtu jārespektē.”
“Nu tā jau vajadzētu būt, bet diez vai mēs ar tevi to piedzīvosim.” Tā, lūk, beidzās mūsu saruna. Cik tā objektīva vai tieši pretēji – neobjektīva, lai izlemj katrs, kuru interesē vispārējais dzīves līmenis, nevis tikai izredzēto.
Vectētiņš no Līgo
