Katru sievieti, kurai ir kāds lieks lats aizķēries makā, noteikti reizēm “lenc” dīvaini kavalieri. Tas var notikt jebkur. Uz ielas, parkā, veikalā. Kāds var pat ieskriet pie jums darbā. Tad noskaņojieties uz teātri! Loma vienmēr viņam (kavalierim X vai Y) ir viena un tā pati. Viņš lej sīrupu, koķetē, sola precēt, mīlēt, ja līdz X stundai aizlienēsiet viņam latu, bet labāk divus latus. Zālēm, protams! Ārsts ir izrakstījis! Nauda vispār ir, bet maks mājā aizmirsies, slinkums iet pakaļ. Ja nelīdzēs glaimi, viņš ķersies pie iežēlināšanas. Stāstīs, ka ir slims, vientuļš, pamests, teiks, ka nav, kur dzīvot, nav, kas zupu uzvāra. Pats nezina, kā tas izdarāms. Liks saprast, ka ir gatavs zupiņu uzmargot kopā ar jums. Divatā, diviem vien. Apbrīnas vērta ir šādu kavalieru spēja uzturēt sarunu. Šis talants varbūt ir pēdējais un vienīgais, ko viņi ir izkopuši! Pasakiet tādam kavalierim, lai vispirms aiziet pie zobārsta un tad nāk piedāvāt savu sirdi un roku, viņš neņems ļaunā, tikai palūgs jums, kundzīt, cigareti, ja smēķējat. Pamēģiniet ieteikt, lai pats iet strādāt, nopelnīt, un tad zinās, cik dārgi pīpēšana izmaksā. Reiz tā izdarīju. Atbilde bija: “Kā?! Bet ir taču svētdiena!” Re, cilvēks dzīvo šeit un tagad. Bet es? Ja teikšu, ka arī svētdienās reizēm ir jāstrādā, kavalieris nesapratīs. Tādi ir tie brīvie vai pusbrīvie, dabūjamie vīrieši, kuri nav aizbraukuši un, visticamāk, nekad arī nebrauks peļņā uz ārzemēm vai vismaz galvaspilsētu, kuri necentīsies piepelnīties ar ogu lasīšanu mežā un no pastāvīga, regulāra darba sen jau ir atradinājušies.
