Kad mūsu bērni aug un attīstās, mēs viņiem pērkam dažādas attīstošās lietas. Manā uztverē darba burtnīcas ir šāds attīstošais līdzeklis, kas palīdz uztvert mācību vielu, kas ne vienmēr ir ļoti patīkama un viegli uztverama, piemēram, matemātikā vai latviešu valodā, kur parasti ir vislielākās grūtības. Vingrinājumi šajās darba burtnīcās ir piemeklēti atbilstoši mācību vielai un ir domāti, lai bērns, daļēji it kā spēlējoties, viegli var izpildīt un nostiprināt tās zināšanas, kas viņam tiek dotas klasē formālākā veidā. No šī viedokļa viss ir ļoti labi, jo mēs saviem bērniem pērkam arī krāsojamās grāmatiņas, jo arī tajās ir savs labums, jo bērns iemācās krāsot gan apaļi, gan taisni un nekrāsot pāri malām. Tas, ka šīs darba burtnīcas maksā ļoti dārgi, – tas ir mīnuss. Ja tās kāds dotu līdzi mācību grāmatai kā papildinājumu, nevienam nebūtu nekādu pretenziju. Pretenzijas ir pret to, ka tās ir jāpērk atsevišķi un tas ir dārgi. Turklāt vecākiem, protams, nepatīk, ka viņi ir iztērējuši naudu un neredz atdevi. Ja gada beigās ir izpildīta tikai trešdaļa no šiem uzdevumiem, tas ir tāpat kā mēs uzvilktu tikai divas piedurknes no jaunās kleitas un censtos attaisnot, ka mēs esam uzvilkuši šo jauno kleitu. Tādēļ arī rodas šī nesaprašana. Man gan šķiet, ka jebkurā gadījumā pats svarīgākais ir skolotājs, tālāk – bērna motivācija un ieinteresēšana. Tikpat labi tagad valda modernās tehnoloģijas un dažādus darba uzdevumus var izprintēt. Es uzskatu un pilnīgi piekrītu tiesībsargam, kas šo jautājumu aizsāka – ja mums noteiktajā vecuma posmā ir bezmaksas izglītība, vecākiem nebūtu jāpērk šīs darba burtnīcas. Tas, ka viņiem būtu ar bērniem mājās jāstrādā ar saviem bērniem un jāpalīdz viņiem, tas gan ir noteikti. Es, piemēram, ar saviem mazbērniem ļoti labprāt strādāju, manuprāt, tas ir katra vecāka vai vecvecāka prieks.
Liānu Jansoni, kādreizējo Gulbenes rajona Izglītības pārvaldes vadītāju, uzklausīja Evita Brokāne
