Nesen lasīju ļoti interesantu interviju ar kādu dziednieku, kas lika apstāties un padomāt par to, kā un kāpēc mēs tā dzīvojam. Proti, traki stresaina dzīve bez jaunākajām tehnoloģijām un datora daudziem vairs nav iedomājama. Cilvēki kaut kur skrien, steidzas, streso, viņiem nekad nav laika, tam pa vidu, kad liekas, ka spēki izsīkuši, izšauj kādu zāļu ripu un atkal turpina trako skrējienu pa savu dzīvi. Cik ilgi? Cik tālu? Un priekš kam? Jaunieši brīnās, kā agrāk varēja savu dzīvi pavadīt bez mobilā telefona un datora. Varēja. Tagad dzīvojam pamatīgā materiālisma laikmetā, kur, kad paklausies, tik daudziem svarīgi, lai būtu jauns auto, jaunākais mobilā telefona aparāts, bet, ja pašam nesanāk un citam ir, tad diemžēl nenovīdība lien ārā pa visām vīlēm. Skumji… Intervijā lasāms, ka cilvēki ir uzgriezuši dabai muguru, neprot no tās smelties enerģiju. Labāk izvēlas izdzert kādu brīnumtableti nekā ieklausīties sevī. Cilvēkiem trūkst harmonijas. Tagad laikam tikai retais rīta agrumā vai vēlā vakarā prot ieklausīties putnu dziesmās, priecāties par saullēktu un saulrietu, tā gūstot daudz lielāku iekšējo mieru, nekā norijot zāļu ripu pret stresu. Bradājot klusumā pa upi vai vienkārši sēņojot, ogojot, galu galā tikai pastaigājoties pa mežu vai pļavu, var sajust tik patīkamu auru, un tad ir tik labi… Cilvēks taču ir daļa no dabas. Savukārt daba ir viens patiess un īsts enerģijas avots.
