Braucot šovasar uz Rīgu pa otru pusi, iegriezos apskatīt arī Kokneses pilsdrupas. “Uzrakstiet, lai cilvēki brauc pie mums, pie mums nemaz nav sliktāk kā Siguldā,” apņēmīgi man saka vietējā tūrisma centra darbiniece. Varu viņai tikai piekrist – vieta ir ļoti skaista, sakopta – plašie Daugavas ūdeņi, taču aktīvā darbiniece arī piebilst, ka “zem ūdens te esot trīs Siguldas”. No bērnības atceros skatu kartītes mammas albumā ar Staburagu vai ar šīm pašām pilsdrupām kalna galā, kuras tagad skalo ūdens, bet nebiju aizdomājusies, ka skaistā Daugavas senleja taču stiepās kilometriem. Īsti tā ar prātu to, kas aizgājis nebūtībā pēc Pļaviņu HES rašanās, nemaz nevar aptvert, īpaši, ja neesi savām acīm skatījis. Arī pašreizējā ainava bijusi apdraudēta, pašas pilsdrupas ūdens skalojis arvien vairāk. “Latvenergo” gan pirms 10 gadiem finansējis pilsdrupu pamatu nostiprināšanu. Citādi kas zina, cik daudz ūdens būtu jau izgrauzis. Paši savā novadā redzam, kā vēsturiski objekti iet postā, tie varbūt nav tik nozīmīgi valsts līmenī, bet mums sava – Baltā vai Stāmerienas – pils ir svarīga, tā ir daļa no mūsu novada identitātes. Droši vien, ka visas vēsturiskās vietas, kas iet bojā visā Latvijā, nevar saglābt ne valsts, ne pašvaldība. Taisnība – par tām ir jārūpējas īpašniekiem, bet, kā redzams, viņi ir pārvērtējuši savas spējas. Varbūt pašvaldībām savulaik nevajadzēja tādus objektus izdāļāt? Nebūtībā viss aiziet ātri. Visticamāk, bez valsts vai pašvaldības atbalsta tā arī notiks, mēs kā liecinieki uz to noskatīsimies, bet nākamās paaudzes brīnīsies, ka kaut kas tāds vispār bijis.
Zem ūdens, zem zemes...
00:00 22.08.2013
83