“Dzirksteles” redakcijā katru dienu atskan mūsu lasītāju tālruņa zvani, viņi vēlas pastāstīt, kas ir sakrājies uz sirds. Situācijas un stāsti ir dažādi. Ne viss vienmēr avīzē rakstāms. Ne visi vēlas, lai raksta. Uz redakciju zvana tāpēc, ka vajag kādu, kas uzklausa, kas neatgrūž, nepamāca, bet pacietīgi un iejūtīgi noklausās. Tā ir uzticēšanās, kādu pazīst vien labākie draugi. Lūk, daži jaunākie zvani! Kāda seniore apraudājās, stāstot, cik mežā šoruden maz ogu, cik sīkas, cik grūti tās salasīt un cik sarežģīti ir atrast uzpircēju, kurš nešmaucas. Kāds vīrietis žēlojās, ka Balvos ir, bet Gulbenē nav saglabāts peldbaseins, viņaprāt, tā ir pašvaldības vaina. Kāds jauns puisis jautāja pēc padoma, uzticēties vai ne meitenei, kura viendien izrāda simpātijas, bet otrā dienā iet uz ielas garām kā svešiniece. Kāda sieviete jautāja, kā tautai Gulbenē atgūt Balto un Stāmerienā – turienes pili. Kāds pieaugušu bērnu tēvs, kas mitinās no pašvaldības īrētā dzīvoklī, žēlojās, ka pieaugušie bērni nolēmuši doties projām no ligzdas un līdzi grib ņemt plastmasas logus, kurus par savu naudu bija ielikuši šim dzīvoklim; tēvs ir neziņā, vai ziema jāgaida bez logiem, jo pašam nav naudas jaunu ielikšanai. Kāda sieviete jautāja, vai klienti var uzticēties uzņēmējam, kurš gaišā dienas laikā krāpj savu sievu. Tāda, lūk, raibuma pilna ir mūsu sadzīve, raibas ir arī emocijas un domas. Redakcijas darbinieki ir pateicīgi saviem lasītājiem par katru tālruņa zvanu. Jo vairāk mēs uzticēsimies cits citam, jo atklātāk stāstīsim par to, kas ir uz sirds, jo vieglāk kļūs. Pateikta sāpe vai bēda taču kļūst uz pusi mazāka, bet izteikts prieks – divtik liels.
