IEVADS. Lai īstenotu
Ministru kabineta (MK) Rīcības plānu, valdība rosināja likuma
grozījumus, un tie tika Saeimā apstiprināti. Tagad valdība iniciē
likumu mainīt, lai nepildītu savu Rīcības plānu. Tādu piemēru
ir daudz, un tas viss atgādina notikumu no dzīves vienā ES valstī:
ceļ augstceltni, uzceļot 47 stāvus, un, kad vairāk nekā 90%
celtniecības darbu ir pabeigti, celtnieki konstatē, ka aizmirsuši
ieplānot un uzcelt liftu!
Tagad ministrijas,
politiskie spēki un dažādas sabiedriskās organizācijas patiešām
iesniedz daudzus un pamatotus priekšlikumus (starp tiem var būt arī
populistiski vai politiski motivēti priekšlikumi), bet nav šī
procesa kopējas un labas koordinācijas. Tas, izmantojot līdzības,
atgādina mājas celtniecību bez projekta, kad elektriķi grib
veidot dažādu apgaismojumu, santehniķi un daudzu citu nozaru
speciālisti pamato un pieprasa resursus savām jomām, bet „aizmirst
iebūvēt liftu”. Vai tā var uzcelt labu māju? Domāju, nē.
Bijusī Valsts
kontroles (VK) vadītāja I. Sudraba daudzkārt un pamatoti atzīmēja,
ka mums trūkst skaidras, saprotamas, izdiskutētas un apstiprinātas
plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas sistēmas (PPBS) –
„celtnes projekta”. Tāda sistēma ļautu noteikt prioritātes un
ļoti atvieglotu budžeta veidošanu.
BUDŽETS 2014. Es
piedāvāju tikai dažas konceptuālas lietas. Sākotnēji budžeta
veidošana sadalāma divos pamatuzdevumos:
-
veidot ilgtermiņā
budžeta maksimālo iespējamo ieņēmuma daļu. Tas ir, veidot
pareizu nodokļu politiku, samazināt ēnu ekonomiku, bezdarbu,
iniciēt investīcijas utt. Tas būtu jādara, pirmkārt, FM
profesionāļiem; -
pareizi sadalīt
budžetu. Pirmkārt, noteikt principus, kā sadala budžetu, kā
noteiktas valsts prioritātes un kā tiek izmantoti valsts
attīstības plāni: MK Rīcības plāns, Nacionālais attīstības
plāns (NAP) un citi dokumenti. Es izteikšu savu subjektīvo
viedokli par budžeta sadales principiem.
BUDŽETA SADALES
PRINCIPI. Ir pieņēmumi, par kuriem nebūtu jādiskutē. Pirmkārt,
tēriņiem ir jābūt samērīgiem, un tie nedrīkst pārsniegt
ieņēmumus vairāk par Māstrihtas kritērijos noteikto. Tie ir ES
ieteikumi, kurus pilda ne visas ES valstis, bet mēs tos cenšamies
izpildīt. Tas kopumā ir atbalstāmi, ja ekonomisti nepierāda, ka,
palielinot budžeta deficītu, sākotnēji var palielināt budžeta
ieņēmuma daļu.
Otrkārt, ir NATO
rekomendācijas aizsardzības budžetam iedalīt 2% no IKP. Tas bija
agrāk ierakstīts likumā un noteikts 2008.gada Valsts aizsardzības
koncepcijā (VAK-2008). Tagad VAK-2012 ir noteikts, ka katru gadu
aizsardzības budžets pieaugs, līdz tas sasniegs 2% no IKP. Tas ir
sliktāks variants, bet, cerams, ka NATO partneri mūs sapratīs.
Treškārt, analizēt
citu valstu pieredzi, bet sākotnēji vajag izvēlēties vienotu
mērījumu vai atskaites sistēmu. Kā jau minēts, tad gan
Māstrihtas kritērijs, gan NATO pieprasītie 2% aizsardzībai tiek
prasīti no IKP. Tādēļ loģiski būtu izvēlēties nozares, kurās
salīdzināt, cik valstis iedala resursus tajās procentuāli no IKP.
Nedomāju, ka iztur kritiku iebildumi, ka Latvijā ir kaut kāds
sevišķs IKP veidošanas process.
Šķiet, tie ir
konceptuāli principi, pēc kuriem tiek veidota budžeta sadale.
Ņemot vērā šos principus, var uzsākt diskusijas par atlikušās,
bez apmēram ~2% no IKP, daļas sadali pa nozarēm atbilstoši
noteiktajām prioritātēm un plāniem.
REALITĀTE. Saeimā ir
iesniegti un 2012.gada rudenī apstiprināti valsts konsolidētā
budžeta izdevumi funkcionālā sadalījumā līdz 2015.gadam, bet
tur ir un paliek daudz neskaidru un neatbildētu jautājumu. No
kurienes radās tāda tabula? Kā teica FM pārstāve, tāda ir ANO
rekomendētā tabula, kas varētu būt ar citām valstīm
salīdzināmās nozares:
http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/95BC2CFABAE723F1C2257A87002D71F5?OpenDocument.
Tabulas analīze
izraisa daudz jautājumu:
1) kādēļ valsts
izdevumu daļa 2012.gadā bija 32,2% no IKP, bet tad samazinās:
2013.gadā – 30%, 2014.gadā – 28,9% un 2015.gadā tikai 26,3% no
IKP? Kā tas izskatās citās ES valstīs, un kādēļ ir atšķirības?
Vai tie ir objektīvi vai subjektīvi iemesli? Piemēram, neefektīvi
cīnāmies ar ēnu ekonomiku un, tai pieaugot, IKP aug, bet valsts
izdevuma daļa nē;
2) kāds pamatojums ir
tādai izdevumu sadalei procentuāli no IKP? Būtu vēlams sniegt
salīdzinājumu budžeta sadalē ar citām Baltijas valstīm un ES
vidējiem rādītājiem. Ja sniedz skaidrojumus par tabulas nepareizo
tulkojumu, tad ir jautājums – kādēļ tā ir tāda dota un kam
domāta. Piemēram, I sadaļa „Vispārējie valdības dienesti”
būtiski aug 2014.gadā – Ls 604,7 miljoni, 2013.gadā – 661,5,
2014.gadā – 760,3, bet 2015.gadā – 775 miljoni latu. Kādēļ
tas ir tā? Pamatojumu nezina daudzi Saeimas deputāti, un vai vispār
tam ir loģisks un godīgs pamatojums?
3) 2008.gada Valsts
aizsardzības koncepcijā (VAK-2008) bija noteikts aizsardzības
budžetā iedalīt 2% no IKP, kā to pieprasa NATO, bet, pieņemot
VAK-2012, tika paziņots, ka aizsardzības budžets pakāpeniski
pieaugs gan absolūtos skaitļos, gan % no IKP. Faktiski MK (sk.
1.pielikumu) piedāvāja Saeimai apstiprināt budžetu, kur 2012.gadā
– Ls 135 143 743 jeb 0,9% no IKP, jeb 2,9% no izdevumiem;
2013. gadā – Ls 149 225 693 jeb 0,9% no IKP jeb 3,1% no
izdevumiem; 2014.gadā – Ls 133 450 057 jeb 0,8% no IKP
jeb2,7% no izdevumiem; 2015.gadā – Ls 124 310 717 jeb
0,7% no IKP jeb 2,6% no izdevumiem. Kādēļ nepildām dotos
solījumus?
Tādu jautājumu ir
daudz.
PAPILDINFORMĀCIJA.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā aizsardzībai tērēja vidēji
20-25% no budžeta izdevumiem un IeM izdevumi bija daudzkārt zemāki.
Tā ir viela pārdomām un vajadzētu rast atbildi, kādēļ tas bija
tā un kādēļ tagad ir tā, kā ir.
RISINĀJUMI. Pirmkārt,
vajadzētu vienoties par vienotu vārda „aizsardzība” izpratni.
Ja pieņem mūsu Nacionālās apvienības programmā doto
aizsardzības vārda formulējumu, tad aizsardzības budžetā varētu
tikt iekļauta cīņa ar globālo terorismu, kuru risina gan AM, gan
IeM, visi izdevumi, kas saistīti ar aizsardzību pret
kibernoziegumiem, spiegošanu kibertelpā un kiberkaru, kā arī
energoresursu drošību un klimata pārmaiņām.
Otrkārt, kā definēts
Nacionālā drošības likuma 11.pantā, AM kompetencē ir virzīt
valsts aizsardzības politiku, kas noteiktu Nacionālo bruņoto spēku
(NBS) uzdevumus un atbilstoši attīstības prioritātes. Tas ļautu
loģiski un pamatoti sakārtot aizsardzības nozares normatīvo aktu
bāzi un pamatot aizsardzības budžetu.
Par šiem jautājumiem
AM vismaz vajadzētu organizēt diskusijas. Piemēram, pirms
iestāšanās NATO, kad valsts aizsardzības politikas pamatā bija
totālās un teritoriālās aizsardzības principi, NBS Apvienotais
štābs (AŠ) gatavoja Valsts aizsardzības plānu (VAOP), trenēja
vienības šī plāna izpildei un NBS AŠ bija jābūt gatavam vadīt
valsts aizsardzību kara laikā.
Tagad, ja valsts
aizsardzības politikas pamatā uz kolektīvās aizsardzības
principi, tad kādi uzdevumi ir NBS AŠ? Vai nevajadzētu šos
jautājumus noskaidrot? Ja Lietuvas bijušais komandieris ģenerālis
Kronkaitis, kas savu militāro izglītību ieguva un dienēja NATO
valstī, secina, ka kolektīvie aizsardzības spēki var veikt
teritoriālo aizsardzību, bet teritoriālie aizsardzības spēki
(Zemessardze) nevar veikt kolektīvo aizsardzību, tad šie jautājumi
ir nopietni jāizvērtē.
Es personīgi piekrītu
viņa secinājumiem, bet jau vairākus gadus bez panākumiem aicinu
AM un NBS vadību uz diskusiju par šiem jautājumiem. Es ceru uz
speciālistu atbalstu uzsākt diskusijas konferencēs, semināros,
rakstos utt., jo vajadzētu sakārtot aizsardzības nozari, kur ir
daudz problēmu un kur ne vienmēr pamatoti tiek tērēta liela
nauda, kas bieži tiek slēpts aiz slepenības plīvura.
