Pavisam nesen mana kolēģe uzklausīja kādu sarūgtinājuma pilnu stāstu, kad ogu lasītāji tika piešmaukti kādā ogu uzpirkšanas vietā. Izrādās, ka šī problēma nebija aktuāla tikai šiem ogotājiem. Arī citi ir piešmaukti. Zinām, ka katru vasaru uz mežu dodas ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Un arī es melleņu lasīšanas laikā uzklausīju sarūgtinājuma pilnu stāstījumu, tikai šoreiz no pusaudžiem. Viens no viņiem stāsta, ka jau pavasarī sācis interesēties par darba iespējām vasarā, bet diemžēl cie-tis sagrāvi, tāpēc nolēmis, ka arī šovasar, tāpat kā pagājušajā vasarā, dosies peļņā uz mežu. Ogas ar draugiem nodevuši dažādos uzpirkšanas punktos pilsētā. Nekad nav radušās aizdomas par negodīgumu, līdz vienā punktā tik rupja šmaukšana, kāda notikusi ar viņa salasītajām ogām, vienkārši apstulbinājusi. Puisis stāsta, ka iepriekšējā dienā par salasīto melleņu daudzumu nopelnījis astoņus latus. Nākamajā dienā salasījis tikpat daudz. Aizvedis uz kādu no ogu uzpirkšanas punktiem, kur viņu sagaidījusi sieviete. Viņa nosvērusi ogas un teikusi, ka ir pieci kilogrami, tad uzreiz norādījusi, ka tomēr ogas pārsvēršot uz citiem svariem. Un tie jau rādījuši vairs tikai trīs kilogrami! “Kā tas var būt, ka svari rāda atšķirīgi!” iesaucies puisis. Uzpircēja neko nav paskaidrojusi, tikai puiša saujā ielikusi 1,70 latus un viss. Uzklausot puiša stāstījumu, man sirds sažņaudzās par to, ka starp mums ir cilvēki, kuri naudas dēļ un šoreiz tiešām dažu latu pēc var izrīkoties tik zemiski.
