Gulbenes novada senioru grupa ar atbalstītājiem atgriezusies no senioru festivāla Berlīnē, kas notiek no 20.jūlija līdz 29.septembrim. Gulbenieši tajā piedalījās no 22. līdz 24.augustam.
Piedalīties šajā jaukajā, emocionālajā, interesantajā un iedvesmojošajā pasākumā palīdzēja biedrības „Atspulgs 5” sakari ar bijušajiem novadniekiem, kuri tagad dzīvo Vācijā, un, protams, biedrības „Atspulgs 5” valdes priekšsēdētājas Annas Vīgantes milzīgās darba spējas, neatlaidība un ieinteresētība.
19.augusts. Ceļā dodas trīs kolektīvi: Gulbenes kultūras centra senioru deju kopa „Vērdiņš” ar izcilo un cienījamo vadītāju Dainuvīti Putniņu, Lejasciema kultūras nama senioru jauktais vokālais ansamblis „Satekas” ar savu unikālo, vienmēr saulaino, enerģisko un idejām pārņemto vadītāju Viju Nuržu un Daukstu pagasta folkloras kopa „Līgo” ar jauno, šarmanto vadītāju Ivetu Golvaču. Pirmā diena ceļā aizlido nemanot, pateicoties erudītajai, atraktīvajai, uzmanīgajai un iejūtīgajai brauciena vadītājai Vēsmai Stapānei un šoferīšiem Romānam un Artim. Ceļi Polijā ir izcili, Lietuvā – ļoti labi, Latvijā – viss vienā vienīgā procesā (ceļa posmā Rēzekne–Malta deviņi luksofori!). Īpaši labi un aizraujoši ir Vēsmas padomi, kā ceļojuma laikā sadedzināt kalorijas. Daudz tika dziedāts un stāstīti atgadījumi no dzīves. Notiek visziņu konkurss par vīna lietām – uzvarētāji Jautrīte, Rudīte un Imants. Neviens nestāsta, kas kuram sasāpējis, vai bezmiegs mocījis, savas neveiksmes prot izstāstīt kā anekdoti. Visi vienojas, ka vajag nūjot, lai forma turētos. Pirmā nakšņošana – Polijas pilsētā Kentšinā pie Gulbenes novada sadarbības partneriem. Ir tuvu pusnaktij, bet mūs sagaida Kentšinas pašvaldības vadītājs Slavomirs Jaruseks kopā ar pašvaldības sociālā darba vadītāju Jadvigu un saimnieču komanda ar gardām vakariņām. Poļiem ir teiciens – ja ciemiņš mājā, tad Dieviņš mājā. Tas apstiprinās, mēs to jūtam.
20.augusts. Brokastis, ekskursijas. Apmeklējam Hitlera bunkuru jeb Vilku midzeni Gierlošā, kurā Hitlers pavadījis visgarāko laiku – 906 dienas, te arī pirmais atentāts pret Hitleru. Tālāk – Sv.Lipkas klosteris, kas ir viena no skaistākajām baroka arhitektūras pērlēm Polijā. Baznīcā – neliels ērģeļmūzikas koncerts, kas ir baudījums dvēselei. Daudz lielisku mākslas darbu un brīnišķīgās ērģeles, kuras darinātas 1721.gadā, tās tiek demonstrētas ar eņģeļiem zvaniķiem, trompetistiem, dažādiem citiem kustīgiem elementiem. Ekskursijas vada īpaša persona pensionārs Andžejs – novada vēstures pētnieks un zinātājs. Slavomirs Jaruseks iepazīstina ar nelielu ražotni, kas darina jaukas lietiņas no koka: dārza skulptūras, dzirnaviņas, putnu būrīšus, lielos zīmuļus un svilpītes. Jauki – izdoma palīdzējusi atvērt ražotni un dot darbu dažiem cilvēkiem.
Pēcpusdienā koncerts Kentšinas priekšpilsētā Koroļovā. Piedalās četri poļu pašdarbības kolektīvi un mēs – trīs kolektīvi no Latvijas. Skatītāji sanāk, jo Polijā darbdiena ir no pulksten 7.00 līdz 15.00. Mūs aizrauj pirmā kolektīva skaistie tērpi, virtuozais akordeonists un programma, kurai gribas dziedāt līdzi. Nākamās trīs grupas uzstājas pie mikrofoniem, sākas tehniskas problēmas ar skaņu iekārtām. Uzstājas Latvija – gulbenieši. Visus mikrofonus nost! Dejo „Vērdiņš”. Solis stingrs, bet viegls, viss ļoti izkopts, jā – baletisks, nostiepts, precīzs. Augumi, acis, smaidi – „Vērdiņš” zina, ko dara. Dainuvīte ir stingri iemācījusi – uz skatuves nesagatavoti nedrīkst iet. Priecīgais kustīgums ir tas, kas parauj līdzi skatītājus. „Līgo” meitenes un Ivo bez kādiem mikrofoniem piedzied pilnu zāli, iemāca poļiem velēšanas ritmus, ovācijas neizpaliek, nobeidz ar latviešu dvēseles dziesmu „Pie Dieviņa gari galdi”. „Sateku” vadītāja programmu izvēlējusies īpaši rūpīgi – skan latviešu, poļu, austriešu populāras dziesmas un pati dejo ar akordeonu uz pleca. Tas „paņem” publiku, skan aplausi, publika latviski nesaprot, bet atbalsta. Kad uzzina, ka vienam no skanīgās balss īpašniekiem ir 83 – zāle nogrand! Andžejs pavēsta, ka te ir pasaules līmeņa tautas mākslas koncerts, un dodas zvanīt uz Varšavu savai meitai, kura strādā Varšavā kultūras atašeja nodaļā, lai darītu zināmu savu viedokli – šie kolektīvi ir jāredz un jādzird Varšavā. Ir novērtēta kvalitāte un tas, ka visi koncerta dalībnieki savu darbu darīja ar atdevi un no sirds. Pēc koncerta seko klāts vakariņu galds zālē. Sarunas, dziesmas, „Līgo” komanda visus aizrauj ar poļu dziesmu par peldēšanu ar kuģi. Balle turpinās, visiem apvienojoties kopīgā operas un baleta trupā, kuras direktors – poļu pans jeb Kentšinas pašvaldības vadītājs.
21.augusts. Ceļš uz Berlīni. Aizmirstiet lielceļus! Šoferīši un Vēsma izvēlējušies ceļu caur Polijas mazajiem ciematiņiem un pilsētiņām, lai vairāk varētu izbaudīt brauciena brīnumu un pavērot, kas notiek Polijas laukos. Vērojam plašumus, kukurūzas laukus. Labība jau nokulta, vēl šur tur rapsi kuļ. Vēsmai daudz interesantu stāstu un informācijas. Atklājas talanti, īpaši Austris ar saviem sacerējumiem. Pēc pusnakts esam Berlīnē, pašā pilsētas centrā pansijā “Arta”. Notikumu un piedzīvojumu jūra – ne tos izstāstīt, ne aprakstīt, tie paliek ceļotāju komandas atmiņu zelta fondā.
22., 23., 24.augusts. Berlīne. Lielākajai daļai ceļotāju tikšanās ar Berlīni notiek pirmo reizi. Katru dienu – viens koncerts, ekskursijas.
Reihstāgs – Vācijas Parlamenta ēka, iespējams, ir vissimboliskākā, 1999.gadā atklāta no jauna, modernākā parlamenta ēka pasaulē. No kupola – iespaidīgs skats uz Berlīni.
Autobusa ekskursijā pa Berlīni vietējā gida Aleksandera pavadībā, kas ir cilvēks – enciklopēdija, aizrautīgs stāstnieks, redzam, dzirdam daudz un tā īsti izjūtam, kāda traģēdija vācu tautai bija Berlīnes mūris.
Brandenburgas vārti – vispazīstamākais Berlīnes simbols, tagad tas lepni slejas Parīzes laukuma vidū, dominējot pār hipermodernajām vēstniecību ēkām. Berlīnes mūra biezums pie Brandenburgas vārtiem bija apmēram trīs metri. Seko vakara izbrauciens trīs stundu garumā pa Šprē upi ar kuģīti – Berlīne naksnīgajās noskaņas, izgaismotie nami, krodziņi upes krastos, jauniešu tikšanās vietas. Tad kaut kas tāds, kas aizrauj elpu – pie reihstāga upes vienā krastā uz ēkas sienas tiek demonstrēti dokumentālie kadri par Berlīnes mūra krišanu, otrā upes krastā simti – skatītāju! Mēs pa vidu uz kuģīša, vibrācijas iet caur mums.
Šarlotenburgas pils un parks. Apskatot fotogrāfijas, kāda pils izskatījās pēc kara, pārņem apbrīna par restauratoru spējām, par rūpīgo darbu. Pils kapelas izmeklētais krāšņums, bet oriģinālā saglabājies vienīgi altāris, viss pārējais kapelas interjera iekārtojums, arī karaļa loža, ir rūpīgi restaurēta.
Zooloģiskais dārzs. Vecākais zooloģiskais dārzs Eiropā, kā arī viens no pārstāvēto sugu skaita ziņā plašākajiem zoodārziem pasaulē. Zoodārzs lepojas ar pērtiķu māju, baltajiem lāčiem, pandām, žirafu mītni, krokodilu mītni, ziloņiem, daudzām citām kolekcijām, bet, protams, visam pāri – akvārijs.
Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca – viens no neparastākajiem Berlīnes simboliem. 1943.gadā dievnams pilnībā sabombardēts, palicis tikai pussagruvušais tornis, kas saglabāts kā piemiņas zīme par kara šausmām. Pārsteidzošs fakts, ka lielā Kristus skulptūra, kas nostiprināta pie baznīcas grieztiem, bombardēšanas laikā nav bojāta. 1963.gadā pabeigta jaunās, modernās baznīcas un torņa būve blakus vecā torņa drupām. Ieejot baznīcā, atklājas pārsteidzošs skats – visas sienas sastāv no maziem lodziņiem, kas gaismā blāzmo apbrīnojami skaistā tumšzilā krāsā. Iespaidīga zeltītā Kristus figūra novietota virs mūsdienīga galvenā altāra.
Blakus Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīcai laukumā atrodas arī viena no festivāla skatuvēm. Klausāmies brīnišķīgu orķestri, kurā galvenais instruments ir mutes harmonikas, uzstājas vēderdejotājas, dziesminieki, dažādu Vācijas novadu dejotāji. Četrās garās rindās – informāciju un dažādu aktivitāšu stendi. Vācijā seniori iziet sabiedrībā, pašapzinīgi, mākslinieciski tendēti, atjaunoti. Cilvēkiem cienījamā vecumā Vācijā ir pieejams plašs aktivitāšu klāsts – atpūta kūrortos un SPA centros, izklaide koncertos, mūziklos un teātros, kultūras baudījums daudzpusīgos muzejos, aktīva atpūta pārgājienos, iespēja dotie velopārgājienos, tiek piedāvāti elektroriteņi, var gleznot, darināt rokdarbus, skrūvēt un zāģēt. To visu mēs uzzinām daudzajos stendos. Uzzinām, ka vidējā pensija ir 900 eiro, ka skolotāju alga ir no 3000 līdz 4000 eiro mēnesī. Šīs grupas turpina cīnīties par savas dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Visos koncertos par mums rūpējas Heino – igaunis, sociālā darba vadītājs, menedžeris Berlīnē.
Koncerti bija senioru dzīves centros, pēdējais centrālajā Berlīnes sociālās aprūpes organizēšanas centrā, te mums pievienojas Gita, kura vada koncertu. Lai būtu kopā ar mums, Gita braukusi septiņas stundas no Štutgartes. Koncerta noslēgums katru reizi liek sariesties asarām un uz brīdi aizdomāties, pārņēma lepnuma un prieka sajūta par kolektīvu, par cilvēkiem apkārt, par dzimteni un manu vietu tajā visā.
Mūsu „karsējgrupa” pēdējā koncertā pieceļas kājās, dzied un dejo līdzi, to dara arī vācieši. Pēc tam mūsējie sacīja: mēs jutāmies kā savas tautas patrioti, mēs bijām lepni, redzot to sajūsmu, aizkustinājumu, ko mūsējo priekšnesums radīja vācu publikā.
Pēdējā koncertā ir prieks sadziedāties ar vācu senioru kori. Vēl kāds jauks fakts – koncerta starpbrīdī pienāk kāda vācu kundzīte un lūdz, vai varam izpildīt vēl kādu dziesmu. Saprotam – tā ir „Pūt, vējiņi”. Vija ātri atrod vajadzīgos toņus un – dziesma skan!
Atvadu vakars no Berlīnes – vācu nacionālajā krodziņā Špandavas rajonā ar dzīvo mūziku (grupa izpilda īru mūziku), ar īpašajiem vācu ēdieniem arī alu, ko vāra paši krodziņa alus darītavā.
Šajā braucienā devās seniori no Stradu, Daukstu, Lejasciema, Lizuma, Beļavas, Galgauskas, Jaungulbenes, Līgo pagasta un Gulbenes. Paldies pārvalžu vadītājiem par finansiālo atbalstu savējiem, tādējādi kaut nedaudz atvieglojot senioru maciņus!
Paldies sponsoriem un atbalstītājiem par sapratni, atbalstu un ticību mums!
Paldies visiem brauciena dalībniekiem par labestību, mīlestību, iejūtību, humoru, dzīvesprieku! Paldies „slepenajiem draudziņiem”, kas visu ceļu ielīksmoja! Jaukais mājupceļš, nakts Varšavā, burvīgā Vēsma un šoferīši izkārtoja tā, ka paklejojām pa naksnīgo vecpilsētu, Varšavas centrā nodziedājām „Jauna meita silā gāja”, saņēmām aplausus. Super!
Mums būs vēl kopīgs pasākums, jo Pēteris aizmirsa viesnīcas numuriņā Kentšinā savu koncerta tērpu. Tā laba zīme – uz atgriešanos! To ceram!
