Lai gan, atrodoties atvaļinājumā, daudz laika nācās pavadīt, gatavojot dažādus dārzeņu konservus, spiežot sulas un vārot ievārījumus, radās iespēja gūt kārtējo apliecinājumu tam, ka mūsu kaimiņi igauņi kā vienmēr it visā ir mūs apsteiguši. Spilgts piemērs tam ir kaut vai autoceļu uzturēšana un brauktuvju remonts. „Diena pret nakti! Kā ar nazi nogriezts!”- tā izsaucas visi, kas šķērso Latvijas-Igaunijas robežu. „Kāpēc igauņi prot salabot autoceļus tā, ka tie burtiski dzied zem transportlīdzekļu riepām, bet pie mums, pārvietojoties pa bedrainajām brauktuvēm, nedod Dievs, atstāt mēli starp zobiem,” piktojas autovadītāji. Nav iespējams nepamanīt arī to, ar kādu 21.gadsimtam atbilstošu tehniku strādā Igaunijas ceļu būvētāji. Ja pie mums Blaumaņa ielā, kur notiek tās rekonstrukcija, lai izraktu aptuveni divus metrus garu tranšeju, šo darbu veic divi vīri ar lāpstām, bet trīs šo procesu uzrauga, tad Igaunijā tas tiek izdarīts ar maza ekskavatora palīdzību dažu minūšu laikā. Ir žēl to strādnieku, kuri karstajā saulē ar nelielu blietētāju blietē pamatīgu laukumu, lai gan tā vietā, sekojot igauņu piemēram, darbu varētu paveikt ar daudz jaudīgāku iekārtu. Redzot šo atšķirību, tā vien gribas domāt, ka nespējam atbrīvoties no pagātnes, kad sievietes vadīja traktorus bez ekstrām, kad kilometriem garas tranšejas tika raktas ar lāpstām. Nesaprotu, kāpēc ir tā, ka visu laiku igauņi un lietuvieši mūs, latviešus, it visā apsteidz. Vai gan esam lielāki neprašas? Varbūt gribam izrādīties gudrāki, tāpēc atsakāmies no kaimiņu pieredzes.
