Mūsu valdības vīri pēdējā laikā tik daudz runā par Latviju kā veiksmes stāstu. Arī nupat premjers Valdis Dombrovskis kādā diskusijā esot uzsvēris Latvijas ārpolitiskā tēla maiņu no 2008.gada līdz šodienai. Premjers teicis, ka 2008.gadā tēls tuvāk bija “nothing special” (“nekā īpaša”) un valsts tā tika uztverta, taču, lai arī pašā Latvijas sabiedrībā par šo terminu ir dažādi viedokļi un diskusijas, starptautiski tagad Latvija tiek uztverta kā veiksmes stāsts.
Protams, var jau priecāties par valsts finanšu situācijas stabilizēšanu, starptautiskā aizdevuma programmas sekmīgu pabeigšanu un atgriešanos starptautiskajos finanšu tirgos, bet vai to izjūtam pilnīgi mēs visi? Kāpēc mūsu pensionāri pēc kārtīga darba mūža nostrādāšanas nevar atļauties dzīvot normāli, nebaidoties pensijā saņemt grašus, kāpēc mūsu valstī lielākā daļa ceļu ir uz sabrukšanas robežas, kāpēc nepietiek finansējuma izglītības, kultūras, medicīnas un vēl daudzām citām nozarēm? Kāpēc mūsu valstī ir tik zemi dzimstības rādītāji, kāpēc cilvēki sūkstās par zemajām darba algām? Kāpēc mūsu tautieši darbspējīgā vecumā pamet mūsu valsti, lai dotos peļņā uz citām zemēm? Kāpēc mūsu mazie uzņēmēji knapinās, kā vien spēj? Kāpēc? Vai tiešām mēs visi vēlamies kaut kādas nereālas lietas, vai tiešām cilvēki nav pelnījuši dzīvot normāli? Gribētos teikt, ka šis termins “Latvija kā veiksmes stāsts” šobrīd tiešām ir tikai kā izkārtne, aiz kuras patiesībā slēpjas samērā slikta situācija. Bet kad mēs patiešām piedzīvosim šo “veiksmes stāstu”? ◆
