Tuvojoties rudenim
un kārtējai „negaidītajai” apkures sezonai, sabiedrībā,
politikā, un tātad arī medijos, arvien plašāk tiek diskutēts
par dažādiem energoefektivitātes pasākumiem, kuriem brīnumainā
kārtā vajadzētu atrisināt augošo energoresursu cenu kāpuma
problēmu, un visas no tā izrietošās sekas. Nešaubos, ka šādas
diskusijas raisīsies arī šogad. Sevišķi ap nelaimīgo OIK jeb
elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti, kas tagad ir
pasludināta par kārtējo vaininieku visās Latvijas enerģētikas
problēmās.
Varbūt tas tā ir,
bet varbūt arī nav. Par to vēl raksta sākumā nestrīdēšos.
Taču problēma, kas izriet no šīs cīņas starp politiķiem un
alternatīvās elektroenerģijas ražotājiem, ir tāda, ka ēna tiek
mesta uz visu atjaunojamo energoresursu nozari kopumā. Arī tām
tehnoloģijām, kas nemaz neražo elektroenerģiju, bet drīzāk to
ietaupa. Pat neskatoties uz faktu, ka alternatīvās enerģijas
nozarē ir reāli risinājumi, kas var ietaupīt gan pašu elektrību,
gan gāzi, gan arī jebkuru citu kurināmo, kuru dēļ patēriņa
elektroenerģijas ražošanā tad arī jāmaksā OIK.
Dažādās „zaļās
enerģijas”
Pašlaik sabiedrībā
tiek kultivēts maldīgs priekšstats, ka jebkura „zaļi ražotā”
enerģija sadārdzina elektroenerģijas cenas. Kaut gan patiesībā
tas tā nav. Drīzāk, skaidrojot pastāvošo kārtību energoresursu
tirgū, var teikt, ka šobrīd Latvijā ir divu veidu „zaļās
enerģijas”. Vienu no tām ražo mazajās hidroelektrostacijās jeb
HES, vēja ģeneratoros un koģenerācijas stacijās. Šī enerģija
tik tiešām „barojas” no OIK, jo tā pārtop elektrībā, kuru
valsts iepērk par paaugstinātu maksu. Un tas tad arī visiem
pārējiem elektroenerģijas patērētājiem sadārdzina elektrības
cenu. Taču tas, kas šobrīd visvairāk ietekmē elektroenerģijas
obligāto iepirkuma komponenti (OIK), ir TEC-2, jo šī
termoelektrostacija ražo elektrību, dedzinot dabasgāzi. Turklāt
dara to tādos apjomos, par kādiem visi mazie HES, vēja ģeneratori
un koģenerācijas stacijas kopā ņemot, var tikai sapņot.
Tomēr, līdzās
šai, nu jau negatīvu nokrāsu ieguvušajai enerģijai, eksistē
cita atjaunojamā enerģija, kurai ar elektroenerģiju, tās
ražošanu, OIK, un tātad arī elektroenerģijas cenu kāpumu, nav
pilnīgi nekāda sakara. Tā, par ko runāju es, ir ar siltumsūkņiem,
granulu apkures iekārtām un saules kolektoriem iegūtā siltuma
enerģija. Šī enerģija Latvijā pašlaik ir par zemu novērtēta
un nepietiekoši izmantota, neskatoties uz acīmredzamajām
priekšrocībām un ekonomiskajiem ieguvumiem.
Lielākie
ieguvēji – centralizētā siltuma ražotāji
Man personīgi ir
radies iespaids, ka kādam tas ir izdevīgi, lai Latvijas iedzīvotāji
maksātu par siltumenerģiju vairāk, nekā tā varētu maksāt pie
saprātīgas atjaunojamo energoresursu izmantošanas. Par „saprātīgu
izmantošanu” es saucu atjaunojamo energoresursu prasmīgu
kombinēšanu ar centrālā siltuma ražotāju sistēmām. Tādām,
kādas ir, piemēram, „Rīgas siltuma”, „Liepājas enerģijas”,
„Cēsu siltumtīklu” un citu līdzīgu siltumenerģijas piegādes
uzņēmumu rīcībā. Protams, te nevar gluži runāt par
siltumsūkņiem un granulu apkures iekārtām, jo tie tomēr ir
risinājumi, kas lielākā mērā paredzēti mazām un vidējām
katlumājām. Taču saules kolektori pavisam noteikti var samazināt
siltumenerģijas ražošanas un transportēšanas izmaksas jebkura
mēroga sistēmās.
Tā, piemēram,
Zviedrijā saules kolektoru sistēmas tiek izmantotas ne tikai ūdens
sildīšanai, bet arī, lai samazinātu siltuma zudumus siltumtrasēs.
Šis risinājums sevi ir pierādījis, kā visai veiksmīgs, jo
saules kolektori ir ekonomiski īpaši izdevīgi tur, kur tiek
patērēts liels siltā ūdens daudzums. (Lūdzu nejaukt ar saules
baterijām, kas ražo elektroenerģiju. Saules kolektori ražo tikai
siltumenerģiju un silda silto ūdeni.)
Tomēr neejot pat
tik tālu un nemēģinot ietekmēt siltumražošanas uzņēmumu
politiku, varētu uzstādīt saules kolektorus bērnudārzos,
slimnīcās, sporta kompleksos, sociālās aprūpes centros un citās
iestādēs. Pat nerunājot par daudzdzīvokļu ēkām, kur tāpat ir
liels siltumenerģijas un siltā ūdens patēriņš.
Tās visas ir
Latvijas neizmantotās iespējas efektīvai energoresursu
izmantošanai. Un OIK te nav vainīgs. Vainīga ir nemācēšana šos
resursus izmantot pareizi tur, kur tie būtu patiešām izdevīgi un
vajadzīgi.
Dubultie
standarti enerģētikas politikā
Nosaukšu divus
piemērus, kas apliecinās iepriekš rakstīto. Nesen pašu
vajadzībām veicām nelielu pētījumu, kurā noskaidrojām, ka
vismaz 86 izglītības iestādes un 34 sociālo pakalpojumu sniedzēji
Latvijā jau šobrīd būtu gatavi uzstādīt saules kolektoru
sistēmas. Problēma ir tāda, ka visas šīs iestādes atrodas
pašvaldību pārraudzībā, bet tās savukārt nevar atļauties
investēt tādos ilgtermiņa energoefektivitātes projektos bez
Eiropas Savienības (ES) vai valsts līdzfinansējuma (neskatoties
pat uz ekonomiskajiem ieguvumiem). Tāpēc būtu pareizi, ja nākamajā
ES līdzekļu plānošanas periodā tomēr būtu paredzētas iespējas
uzstādīt saules kolektoru sistēmas, jo tas palīdzētu ne tikai
minētajām izglītības iestādēm un sociālās aprūpes centriem,
bet arī slimnīcām un citām pašvaldību pārraudzībā esošām
iestādēm ievērojami ekonomēt līdzekļus, kā arī valstī
samazināt CO2 izmešu daudzumu.
Otrs piemērs.
Atcerēsimies, ka sevišķi asas diskusijas par ēku
energoefektivitātes celšanu bija gada sākumā, kad Latvijas
iedzīvotājus pārsteidza ievērojami augušie apkures rēķini, un
politiķi steidzami metās meklēt vainīgos kā gausajā ēku
siltināšanas procesā Rīgā, tā arī pašas problēmas
nerisināšanā valstī. Tagad diskusija ir pieklususi, lai arī esmu
pilnībā pārliecināts, ka tā atsāksies ar jaunu sparu, tiklīdz
iedzīvotāji saņems pirmos jaunās apkures sezonas rēķinus.
Tad, lūk,
pamēģiniet iedomāties, kāds bija mūsu pārsteigums, kad pēc
visām tām patētiskajām runām, kas tika veltītas ēku
siltināšanai un energoefektivitātes celšanai, pamanījām, ka no
ES līdzfinansējuma programmas “Daudzdzīvokļu māju
siltumnoturības uzlabošanas pasākumi” iepriekšējā kārtā
ir ne tikai pazuduši saules kolektori kā atbalstāmā aktivitāte,
bet pat parādījies speciāls punkts, kas aizliedz šādas sistēmas
uzstādīt (Punkts: „18.3.4. siltumapgādes un karstā ūdens
sadales sistēmas renovācija vai rekonstrukcija, izņemot
siltumenerģijas un karstā ūdens ražošanas avotu uzstādīšanu,
renovāciju vai rekonstrukciju;”).
Tiem, kas
neorientējas ES fondos, saules kolektoru sistēmās un
energoefektivitātes jautājumos, varu paskaidrot, ka šis konkrētais
punkts automātiski padarīja par neiespējamu saules kolektoru un
citu iekārtu izmantošanu daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes
celšanā, ūdens sildīšanai tērētās siltumenerģijas taupīšanā
un recirkulācijas zudumu mazināšanā. Neskatoties uz to, ka saules
kolektori jau pēc savas būtības ir viens no energoefektivitātes
labākajiem risinājumiem, kas ne tikai nav sliktāks par akmensvati
vai putuplastu, bet drīzāk ir ievērojami pārāks, jo reāli
strādā un palīdz apkures sistēmai taupīt iedzīvotāju
līdzekļus. Savukārt izmaksu ziņā (vismaz attiecībā pret visas
ēkas nosiltināšanu) saules kolektoru uzstādīšanai iztērētie
līdzekļi sastādītu tikai nelielu daļu. Toties ar garantiju
strādātu pat gadu desmitiem.
Tāpēc man nav
skaidrs, kāda ir motivācija šādas greizas energoefektivitātes
politikas veidošanai valstī, radot mākslīgus šķēršļus saules
kolektoru sistēmu uzstādīšanai. Ir pilnīgi saprotams, ka lielie
siltumražotāji nav muļķi. Vismaz daži no viņiem jau tagad ir
sapratuši, ka uzstādot saules kolektoru sistēmas savās siltuma
ražotnēs, nevis daudzdzīvokļu mājās, pirmkārt, jau pelnīs
paši siltuma ražotāji, nevis iedzīvotāji, kas par lētāk
saražoto siltumu visdrīzāk tad maksās to pašu augsto apkures
cenu.
Mēs varam savas
saules kolektoru sistēmas uzstādīt kā vieniem, tā otriem. Taču,
manuprāt, tieši valstij vajadzētu būt tai, kura izlemj, kam
vairāk ir nepieciešams ekonomiskais atbalsts – centralizētā
siltuma ražotājiem vai tomēr daudzdzīvokļu māju iemītniekiem.
