Vēl salīdzinoši nesen ir iesācies jaunais mācību gads. Kādam tas nozīmē bezjēdzīgu sēdēšanu skolas solā, citam tā ir iespēja papildināt zināšanas. Vēl kādam varbūt tas neizsaka neko, taču man jauna mācība gada sākšanās ir likusi aizdomāties par autovadītājiem Gulbenē.
Tā kā esmu uzsākusi studijas Valmierā, tad jau pavisam mazā laika sprīdī ir izdevies novērot to, ka šeit autovadītāju braukšanas paradumi ir citādāki nekā Gulbenē. Savā dzīvesvietā ir bijušas reizes, kad automašīna šķērso ielu pie sarkanās gaismas arī tad, ja cilvēks atrodas uz gājēju pārejas. Man pašai gadījās piedzīvot situāciju, kurā biju jau pārgājusi gājēju pārejai līdz pusei, bet tajā pašā mirklī kāds auto pabrauca man garām, ignorējot to, ka es atrados uz gājēju pārejas. Šādi gadījumi Gulbenē mani vairs pat nepārsteidz.
Taču Valmierā ir pavisam citādāk. Atzīstu, ka šeit pavadītais laika posms ir salīdzinoši mazs, tāpēc varētu būt tā, ka nav vienkārši sanācis saskarties ar nepieklājīgiem braucējiem, taču šķiet, ka šeit tādu nav, jo nepārspīlējot varu teikt, ka mašīnas pirms gājēju pārejas apstājas jau labu gabalu iepriekš. Man pat divas reizes ir gadījies tā, ka esmu divu metru attālumā no pārejas, bet mašīna tik un tā piebremzē, jo cilvēks saprot, ka es tūlīt šķērsošu ielu.
Tas, ko es šajos piemēros nesaprotu, – kāpēc ir tik liela atšķirība autovadītāju manierēs Gulbenē un Valmierā? Varbūt cilvēki vienkārši ir pieklājīgāki? Varētu taču domāt, ka lielā pilsētā autovadītāji ir agresīvāki, jo visa dzīve rit ātrāk, bet izrādās, ka ir citādāk. Taču es nebūt neapvainoju visus Gulbenes braucējus, ne jau visi ir agresīvi.
