Dzīvnieku
aizsardzības dienu ik gadu atzīmējam 4.oktobrī. Dzīvības –
brīnuma – aizsardzības diena.
Cilvēks
var radīt plīša lācīti. Dzīvību iedot tam nevar. Cilvēks var
atklāt virtuālo pasauli. Dzīvību tai iedot nevar. Cilvēks ar
laiku spētu radīt jebko, tikai ne dzīvību (nejauksim ar dzīvas
būtnes piedzimšanas aktu – Radītāja dzīvas būtnes gēnu
inženierijas izpausmes formu). Dzīvību Visumā spēj radīt tikai
Dievs.
Reiz
kāda augļu mušiņa pēc lidojuma mēdza nosēsties uz manas rokas.
Tikai tad, kad strādāju pie galda un vienmēr tikai uz manas
kreisās rokas! Sagadīšanās? Vai varbūt tomēr saprāts tik sīkai
būtnei, kas šķita neticami? Ieinteresēta paņēmu palielināmo
stiklu un uzmanīgi apskatīju to sīkāk: sīksīciņas kājiņas,
plānplāni spārniņi… Un šajā smalksmalkajā būtnē –
mehānisms, kas ļauj tai perfekti darboties! Vēl vairāk – tā
Radītājs mazā lidonīša smalkos spārniņus izgreznojis ar acīm
redzamu mīlestību – uz tiem it kā dārgakmeņiem nosēts
mirdzošs, brīnumsmalks, mežģīnēm līdzīgs rotājums! Cilvēka
spējām nesasniedzams ģeniāls tehnikas un mākslas šedevrs! Kopš
tā laika dzīvoju pēc principa – ne skudriņu nesamin!
Starp
mums joprojām ir cilvēki, kas jūtas tik lieli, ka uzdrīkstas
stāties pret Dievu, iznīcinot Dieva radīto dzīvību. Daži
nežēlīgi un brutāli, daži maskē savu tīšo nodomu novākt
dzīvnieku bez nopietnām veselības problēmām, slēpjoties aiz
vārda „iemidzināšana”. Šai darbībai ir pat izdomāts skanīgs
vārds „eitanāzija”. Lai kā to nosauktu, būtību tas nemaina –
tā ir un paliek tīša slepkavība!
Daži
cilvēki ir pārliecināti, ka vispareizāk ir nesniegt novārgušam
bez apgādnieka palikušam sunim vai kaķim palīdzību, lai
dzīvnieku nepieradinātu pie sevis. Tā teikt – nav redzeslokā,
nav problēmas. Kā notiek īstenībā? Iet tāds ciešanu izmocīts
dzīvnieciņš garām vienam, desmitajam, “n-tajam” cilvēkam,
kurš nesniedz palīdzību, līdz pilnīgam spēku izsīkumam un līdz
ar to cilvēku nežēlības izprovocētai mokošai nāvei. It kā
neviens konkrēts cilvēks nav vainojams, tomēr ikkatra izvēles
rezultāts tik un tā ir būtnes, kas nesaņēma palīdzību, nāve.
Šādas rīcības būtība ir pasīvais ļaunums jeb sadisms. Turklāt
– kolektīvs!!! Tas brīdina, ka šādos cilvēkos dziļi iekšienē
tomēr sēd slepkava. Ļaunuma nākamā pakāpe – tiešs, nežēlīgs,
brutāls uzbrukums vājākam par sevi. Ja suns sevi spēj aizstāvēt
ar zobiem, kas pārgrauž kaulus, tad kaķim tik iedarbīgu ieroču
nav. Viņi ir visvājākie, tādēļ, nodarot pāri šiem
dzīvniekiem, uzbrucējs sevi riskam tikpat kā nepakļauj. Uzvara
pār visvājāko arī ir uzvara un labi noder kā plāksteris savam
vājumam! Labā ziņa ir tā, ka katrs cilvēks, paaugstinoties viņa
apziņas līmenim, tomēr mainās uz labo pusi. Kad tas notiek,
cilvēks, kurš tā izdarījis vakar, šodien saprot – es nekad
neko tādu vairs nespēšu! Starp gulbeniešiem ir ļoti daudz
krietnu cilvēku, kurus dzīvnieku aizsardzības biedrība „Ķepaiņu
draugu klubs” varētu minēt kā paraugu. Pārāk daudz, lai,
mēģinot visus nosaukt, kādu vēl neapzinātu netīši neapvainotu,
it kā netieši norādot uz slikto, kas šim cilvēkam nemaz
nepiemīt! Bet tos, kuri tādi nevēlas kļūt, gan biedrība, gan
tiešām daudzi Gulbenes iedzīvotāji aicina kopīgiem spēkiem
visdrīzākajā laikā izvilkt dienasgaismā. Lai
mūsu novadā vairs nenotiek līdzīgi kā iepriekšējā ziemā,
kad, piemēram, kaķenīte pilsētas centrā bija spiesta ziemot
akmeņu kaudzē!
Tādēļ
Dzīvnieku aizsardzības dienā novēlu katram ne skudriņu savā
ceļā tīši nesamīt. Nosargāsim šo brīnumu brīnumu –
dzīvību! Un līdz ar to – humānā veidā vidi, kurā dzīvojam.
Lai mums visiem kopā labi veicas!
