Oktobra pirmajā svētdienā ik gadu tiek svinēta Skolotāju diena, lai gan skolēni savus skolotājus parasti sveic un godina jau nedaudz pirms šīs dienas. Droši vien arī pagājušajā piektdienā visās skolās notika dažādi Skolotāju dienai veltīti pasākumi un skolotāji varēja sajusties novērtēti. Kaut pagājis jau diezgan ilgs laiks, kopš pati esmu beigusi skolas gaitas, Skolotāju dienas savā skolā joprojām labi atceros, jo īpaši to, kad mācījos 9.klasē un mūsu pienākums bija organizēt šīs dienas pasākumus. Protams, bija jāorganizē svinīgā apsveikšana, dažādi priekšnesumi un jādara viss, lai skolotāji šajā dienā justos īpaši, taču pati interesantākā šķita iejušanās skolotāja lomā. Domāju, ka daudziem skolotājs bērnībā ir bijusi sapņu profesija, ko šajā dienā bija arī iespējams izmēģināt. Lai arī ar uzticētajiem pienākumiem un stundu vadīšanu visi parasti lieliski tika galā, jo arī skolēni šajā dienā, šķiet, bija kļuvuši paklausīgāki un izdarīgāki, tomēr pēc šī izmēģinājuma manī pamazām radās apjausma, ka es nebūšu skolotāja. Sapratu, ka šī profesija nav domāta man. Un arī joprojām uzskatu, ka katram cilvēkam varbūt zvaigznēs vai likteņa grāmatā (kā katram labpatīk to saukt) ir ierakstīts, kāds ceļš viņam dzīvē ejams. Arī īpašie skolotāji, kurus skolēni izvēlējās laikraksta konkursā, meklējot lieliskākos skolotājus, atzina, ka cilvēkam ir jābūt un arī jājūtas, ka viņš ir savā vietā, un darbam, ko dari, ir jāpatīk, tas ir jāmīl, par spīti problēmām, kas ar to saistās! Un, ja izvēlētā profesija tiešām ir tā, kas patīk, tad sokas arī darbi un darbu rezultātu novērtē arī citi!
