Rīgas dome nolēmusi ar nākamā gada pirmo dienu noteikt, ka tiem ļaudīm, kuri deklarējušies Rīgā, maksa par braukšanu pilsētas sabiedriskajā transportā būs lētāka nekā, piemēram, man, kas uz Rīgu brauc apciemot savus bērnus. Tad nu domāju, kā tas būs, kad, izkāpusi no autobusa, došos uz tuvējo kiosku iegādāties braukšanas biļeti, lai sēstos tramvajā un nokļūtu Pārdaugavā. Nāksies uzrādīt savu identifikācijas karti vai atrādīt lielās somas saturu, lai pierādītu, ka esmu no provinces un vedu lauku labumus? Nedod, Dievs, ja vēl no manas somas ar meitām vestajiem lauku labumiem sāks smaržot pēc kotletēm, sīpoliem vai kūpinātām zivīm! Ir taču izskanējusi doma neielaist sabiedriskajā transportā cilvēkus, kas pēc kaut kā smaržo. Saprotu, ka Rīgai ir vajadzīga nodokļu nauda, tomēr ir tāda sajūta, ka ir novilkta līnija: mēs te –Rīgā, bet jūs tur – laukos. Ja jau tā tiekam nodalīti, tad varbūt nodalāmies vēl vairāk un cilvēkam, kurš uz Rīgas teātriem un koncertzālēm atbraucis no mazas pilsētas vai pagasta, lai baudītu augsto mākslu, noteikt lielāku biļetes cenu, bet, pirms ielaišanas kultūras iestādē, līdz ar biļetes uzrādīšanu prasīt uzrādīt arī apavus – ja nu gadās, ka pie tiem pieķersies kāds zāles stiebrs no lauku pļavas. Ja jau tiek rīkotas dažādas sportiskas aktivitātes starp Daugavas labo un kreiso krastu, tad var pienākt brīdis, kad tiks dalīti arī abu krastu iedzīvotāji. Var pienākt brīdis, kad arī lauku pašvaldības sāks prasīt maksu par iebraukšanu savā teritorijā.
