Romas pāvests Francisks trešdienas vakarā Vatikānā, Svētā Pētera laukumā, tūkstošiem ticīgo acupriekšā svētīja un skūpstīja pieri vīrietim, kura galvu klāj augoņi un kurš tāpēc ikdienā vairās no cilvēkiem. Ir viegli mīlēt estētisko – jauno, skaisto, veselo. Lai mīlētu arī slimo, veco un neglīto, ir jāskatās dziļāk par ārējo apvalku un jāsaredz dvēsele, kura ir dota katram. Ar dievpalīgu to spējam ikviens! To mums māca pāvests. Manuprāt, dvēsele ir ne tikai cilvēkiem, arī dzīvniekiem, augiem, lietām. Mēs visi esam pakļauti laikam, ārējām un iekšējām deformācijām, kas izraisa ciešanas, un mēs visi vēlamies tikt saprasti, pieņemti, mīlēti arī tad, kad nebūt viss mūsu dzīvē nav kārtībā un nav labi. Kā mēs to spējam? Man pazīstama jauna sie-viete gadiem ilgi savu mammu seniori cenšas atradināt no kleptomānijas un nenovēršas no viņas. Man pazīstama seniore nenobijās no nīgriem kaimiņiem un kādā spalgā ziemas dienā ielaida mājas kāpņu telpā vecu bezsaimnieka kaķi, kurš neprot nokārtoties kastītē un kuram pa visu muguru ir suņa zobu atstāta rēta. Man pazīstams vīrietis man aizdeva šķietamu nieku – pildspalvu – un piekodināja: “Tikai atdod, lūdzu, tā ir palikusi piemiņā no mana tēva, kura vairs nav.” Man pazīstama seniore pažēloja kaktusu, kuru gandrīz jau gribēja izmest, un tam uzplauka pasakaini, balti un milzīgi 15 ziedi. Novērtēsim, mīlēsim un lolosim būtnes, lietas un norises, kamēr tās ir procesā! Būsim blakus!
